Kopsavilkums - Latvijas Universitāte

Comments

Transcription

Kopsavilkums - Latvijas Universitāte
LATVIJAS UNIVERSITĀTE
ĢEOGRĀFIJAS UN ZEMES ZINĀTŅU FAKULTĀTE
Ženija Krūzmētra
PIEPILSĒTAS LAUKU TERITORIJAS
APDZĪVOJUMA PĀRMAIŅAS LATVIJĀ
Promocijas darba kopsavilkums
Doktora grāda iegūšanai ģeogrāfijas zinātņu nozarē
Apakšnozare: cilvēka ģeogrāfija
Darba zinātniskā vadītāja:
Dr. geogr. prof. Zaiga Krišjāne
RĪGA, 2011
Promocijas darbs izstrādāts Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu
fakultātes Ģeogrāfijas nodaļā. Darbs izstrādāts ar Eiropas Sociālā Fonda projekta
Nr. 1DP/1.1.2.1.2./09/IPIA/VIAA/004 „Atbalsts doktora studijām Latvijas
Universitātē” atbalstu laikā no 2005.gada oktobra līdz 2010.gada septembrim.
Ā
Darba vadītāja: Prof. Dr. geogr. Zaiga Krišjāne
PROMOCIJAS PADOMES SASTĀVS
Priekšsēdētāja: Prof. Dr. geogr. Agrita Briede
Locekļi:
Dr. geogr. Anita Draveniece, priekšsēdētāja vietniece
Prof. Dr. geogr. Zaiga Krišjāne
Prof. Dr. geogr. Oļģerts Nikodemus
Dr. geogr., Dr. habil. oec. Pārsla Eglīte
Prof. Dr. habil. geogr. Māris Laiviņš
Recenzenti:
Prof. Dr. habil. oec. Baiba Rivža, LLU
Dr. geogr. Elke Knappe, Reģionālās ģeogrāfijas institūts, Leipciga, Vācija
Prof. Dr. habil. hist., Dr. geogr. Jānis Štrauhmanis, RTU
Promocijas darba aizstāvēšana notiks 2011. gada 2. septembrī plkst. 13.00 Latvijas
Universitātes Ģeogrāfijas nozares promocijas padomes sēdē LU Ģeogrāfijas un Zemes
zinātņu fakultātē Rīgā, Alberta ielā 10.
Ar promocijas darbu var iepazīties Latvijas Universitātes bibliotēkā Rīgā, Kalpaka
bulvārī 4 un Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā Rīgā, Rūpniecības ielā 10.
Atsauksmes sūtīt: Dr. geogr. Zaigai Krišjānei, LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu
fakultāte, Latvijas Universitāte, Raiņa bulvāris 19, LV-1586, Rīga, Latvija, Fakss:
+371 67332704, e-pasts: [email protected]
© Latvijas Universitāte, 2011
© Ženija Krūzmētra, 2011
ISBN 978-9984-45-389-7
SATURS
IEVADS .......................................................................................................................................4
Darba aktualitāte ..................................................................................................................4
Pētījuma objekts ..................................................................................................................5
Pētījuma priekšmets ............................................................................................................5
Darba mērķis ........................................................................................................................5
Hipotēze ...............................................................................................................................5
Darba uzdevumi...................................................................................................................5
Darba zinātniskā novitāte ...................................................................................................6
Pētījuma rezultātu aprobācija ............................................................................................6
DARBA SATURS.....................................................................................................................10
1. LAUKU IZPĒTES TEORĒTISKIE KONCEPTI UN MODEĻI..................................10
2. IEDZĪVOTĀJU MOBILITĀTE KĀ APDZĪVOJUMU IETEKMĒJOŠS
PROCESS PIEPILSĒTU TERITORIJĀS.........................................................................14
3. DATI, METODES UN IZPĒTES TERITORIJA ...........................................................16
4. IEDZĪVOTĀJU SASTĀVA PĀRMAIŅAS PILSĒTU IETEKMES ZONU
LAUKU TERITORIJĀS LATVIJĀ ..................................................................................19
4.1. Iedzīvotāju skaita pārmaiņas Latvijas lielo pilsētu periurbānajās teritorijās ....19
4.2. Iedzīvotāju sastāva pārmaiņas Rīgas periurbānajā zonā ......................................21
4.3. Periurbānās migrācijas plūsmas un modelis..........................................................28
4.4. Iedzīvotāju vērtējums par pārmaiņām laukos pilsētu ietekmes teritorijās........29
SECINĀJUMI ...........................................................................................................................31
IZMANTOTĀ LITERATŪRA .............................................................................................72
4
IEVADS
Darba aktualitāte
20. gadsimta nogalē un 21. gadsimta sākumā lauku teritorijās notiek būtiskas
pārmaiņas apdzīvojumā. Postindustriālā sabiedrībā veidojas citas vērtību sistēmas
un līdz ar to arī cits priekšstats par lauku būtību un lomu sabiedrībā. Lielo pilsētu
piepilsētas teritorijās transformācijas procesi notiek daudz ātrāk un uzskatāmāk. Latvijā līdzīgi kā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, atšķirībā no Rietumeiropas
un ASV, šie procesi norisinās negatīva dabiskā pieauguma un darbaspēka intensīvas
emigrācijas apstākļos.
Pārmaiņu procesi lauku teritorijās lielo pilsētu ietekmes zonās ir saistīti ne tikai
ar pārmaiņām zemes lietojuma veidos, bet arī ar sabiedrības kopienu un dzīvesveida būtisku transformāciju. Visus šos procesus kopumā apzīmē ar terminu periurbānisms, skatot tos saistībā ar suburbanizācijas un kontrurbanizācijas procesiem.
Minētās pārmaiņas pēta ģeogrāfi un daudzu citu zinātņu pārstāvji.
Ar periurbānajām teritorijām saprotamas teritorijas ar mozaīkveida uzbūvi,
kur savstarpēji mijas pilsētvide un lauksaimniecības teritorijām raksturīgi elementi
(apbūve, ainava, zemes lietojums u. c.) (Atkinson A., 1999; Cavailhes J. u. c., 2004;
Hogarth K., 2005a, 2005b; Halfacree K., 2006a, 2006b, 2007; Bocz G. A. u. c., 2008;
Hornis W. u. c., 2008). Lai gan šo teritoriju izcelsme ir lauksaimnieciska, funkcionāli
tās ir cieši saistītas ar pilsētu, tajās vērojams iedzīvotāju pieaugums, iedzīvotājiem
piemīt izteikta ģeogrāfiskā mobilitāte.
Industriālās sabiedrības apstākļos pilsēta bija galvenais pievilkšanas objekts, galvenā iedzīvotāju migrācijas plūsma bija virzienā uz pilsētu kā politisku, industriālu,
administratīvu un kultūras centru. Pasaulē 20. gadsimta otrajā pusē sabiedrībā
mainoties cilvēku vērtību orientācijai, turīgākā sabiedrības daļa sāka meklēt dzīves
telpu vispirms ārpus pilsētas centra, piepilsētās un arī tuvākajās un tālākajās lauku
teritorijās. Šis process ietver jaunu iedzīvotāju pieaugumu, kā rezultātā vērojamas
būtiskas apdzīvojuma izmaiņas.
Daudzās Eiropas valstīs ievērojami paplašinās tās teritorijas, kurās mijas privātmāju apbūves teritorijas ar lauksaimniecībā izmantojamām zemēm. Eiropā periurbānās zonas veido ļoti augstu īpatsvaru no valstu teritorijām, kā arī koncentrē ievērojamu iedzīvotāju skaitu, piemēram, Francijā periurbānās teritorijas aizņem 53%,
bet tās apdzīvo 25% no kopējā iedzīvotāju skaita, Nīderlandē periurbānās teritorijas
aizņem 57%, bet tās apdzīvo 38% no kopējā iedzīvotāju skaita, Beļģijā – 40% un
34%, Lielbritānijā – 36% un 27% (Territory matters..., 2006).
20. gadsimta nogalē pēc neatkarības iegūšanas pārmaiņu procesi laukos sāka
iezīmēties arī Latvijā. Mūsdienās Latvijā, līdzīgi kā daudzās citās pasaules valstīs,
vienlaikus ar iedzīvotāju virzību no laukiem uz pilsētām notiek arī pretēja iekšējās
migrācijas kustība – pilsētu iedzīvotāju migrācija uz lauku teritorijām pilsētu apkārtnē. Tik straujš pilsētu iedzīvotāju pieplūdums atsevišķās lauku teritorijās Latvijā ir
jauna iezīme, kuras rezultātā pārmaiņu procesi norit īpaši strauji.
Latvijā lauku pētniecībai pēdējo divdesmit gadu laikā pievērsta arvien lielāka
uzmanība, īpaši saistībā ar lauku nozīmes pārvērtēšanu sabiedrībā. Ar lauku telpas
5
racionālu izmantošanu, lauku apdzīvojumu, lauku attīstību saistīti daudzu ģeogrāfu
pētījumi (Eglīte P. u. c., 1977; Kasparovica M., Zīverte V., 1984; Melluma A. u. c.,
1996; Knappe E., Krauklis A., 1998; Jankevics J., 2000; Markausa M.I., 2000; Krišjāne
Z., Bauls A., 2007; Krišjāne Z., Bērziņš M., 2009; Grīne I., 2009; Penēze Z., 2009;
Penēze Z., Nikodemus O., Krūze I., 2009; Kūle L., 2008, 2009 u. c.).
Dažādas sociālas un ekonomiskas pārmaiņas laukos pētījuši arī citu zinātņu
pārstāvji (Tīsenkopfs T., 1998, 1999; Zobena A., 1999; Rivža B., 2000; Krūzmētra M.,
Rivža B., 2001; Strīķis V. u. c., 2007; Šūmane S., 2010; Rasnača L., 2011 u. c.).
Sabiedrības noslāņošanās dēļ arī Latvijas pilsētās daļa iedzīvotāju, augot labklājībai un ienākumiem, ir pārvērtējusi savas vajadzības un pārceļas uz pilsētām
piegulošajām lauku teritorijām. Laukos ienāk turīgāks iedzīvotāju slānis (Caruso G.,
2001). Tā rezultātā daudzās lauku teritorijās notiek ievērojamas sociālās pārmaiņas,
ko pilsētu un lauku iedzīvotāji vērtē atšķirīgi un pauž pat pretējus viedokļus. Par šīm
pārmaiņām liecina daudz datu: pilsētu iedzīvotāju migrācija uz lauku teritorijām,
privātmāju būvniecības pieaugums, jaunu ciematu celtniecība, nekustamā īpašuma
tirgus (ar apbūves zemēm un privātmājām) izveidošanās un attīstība, lauksaimniecības zemju transformācija apbūves zemēs, noteiktas iedzīvotāju grupas mājsaimniecību ienākumu pieaugums. Šīs pārmaiņas vispirms izpaužas vizuāli.
Periurbānu teritoriju veidošanās būs viena no galvenajām lauku telpas attīstības
tendencēm perspektīvā (Caruso G., 2001), tādēļ ir svarīgi iegūt plašāku izpratni par
periurbānajiem procesiem un iedzīvotāju sastāva pārmaiņām Latvijā.
Promocijas darbā pārmaiņas apdzīvojumā piepilsētas lauku teritorijā skatītas,
izvērtējot vienu no apdzīvojuma komponentiem – pārmaiņas iedzīvotāju skaitā un
sastāvā. Šajā darbā par laukiem uzskatāmas teritorijas, kas administratīvi nav noteiktas kā pilsētas. Līdzšinējā zinātniskajā izpētē Latvijā lauku teritorijas pilsētu ietekmes
zonā apzīmētas ar terminu piepilsētas lauku teritorijas. Mūsdienu rietumu pētnieki
lauku teritorijas pilsētu ietekmes zonā analizē izmantojot periurbānās teritorijas
konceptu, kas aktualizējies 20. gadsimta nogalē.
Pētījuma objekts – piepilsētu lauku teritorijas.
Pētījuma priekšmets – apdzīvojuma pārmaiņas piepilsētu lauku teritorijās.
Darba mērķis – izvērtēt apdzīvojuma pārmaiņas piepilsētas teritorijās, analizējot
iedzīvotāju sastāvu un mobilitātes norises Latvijā.
Hipotēze – ģeogrāfiskās mobilitātes norises izraisa apdzīvojuma, tai skaitā iedzīvotāju sastāva un struktūras, pārmaiņas piepilsētas teritorijās.
Darba uzdevumi
1. Apkopot līdzšinējo pētījumu pieredzi par lauku izpēti ģeogrāfijā un ar to
saistītos konceptus.
2. Raksturot periurbāno attīstību kā aktuālu izpētes virzienu pasaulē un Eiropā.
3. Izvērtēt teorētiskās nostādnes par iedzīvotāju pārmaiņām un mobilitāti periurbānajās teritorijās.
6
4. Analizēt iedzīvotāju sastāva pārmaiņas mobilitātes norisēs lauku teritorijās
pilsētu ietekmes zonās Latvijā.
5. Izvērtēt iedzīvotāju sastāva pārmaiņas un mobilitāti Rīgas periurbānajā telpā.
Darba zinātniskā novitāte
- pirmo reizi, izmantojot periurbānās attīstības konceptu, Latvijā analizētas
pārmaiņas iedzīvotāju sastāvā piepilsētas lauku teritorijās saskaņā ar jaunākajām atziņām lauku un mobilitātes izpētes teorijās;
- Latvijā pirmo reizi vērtēta saikne starp dažādiem apdzīvojuma tipiem Rīgas
piepilsētas zonā, analizējot iedzīvotāju sastāvu, migrācijā un svārstmigrācijā
iesaistīto iedzīvotāju pārvietošanās un pārcelšanās motīvus;
- izstrādāta jauna metodika pārvietošanās (uz darbu, mācībām, iepirkšanās,
pakalpojumu, kultūras, medicīnas braucienu) biežuma izmantošanai periurbānās teritorijas raksturošanai;
- izveidots Rīgas periurbānās zonas modelis, novērtēti migrantu pārvietošanās
virzieni un apjoms, pamatojoties uz teorētiskajiem modeļiem;
- noskaidrots iedzīvotāju viedoklis par pārmaiņu procesiem periurbānajās teritorijās, salīdzinot pilsētu un lauku iedzīvotāju skatījumu.
Promocijas darba rezultātus var izmantot lauku attīstības problēmu risināšanai
nacionālajā, reģionālajā un vietējā līmenī, lauku attīstības politikas veidošanā Latvijā,
lai varētu ietekmēt telpiskos attīstības procesus saistībā ar iedzīvotāju piesaisti lauku
teritorijām, tādējādi mazinot nevienmērīgo apdzīvojumu un depopulācijas sekas.
Pētījuma rezultātus var izmantot arī Austrumeiropas valstu lauku attīstības politikas
izstrādē, ņemot vērā, ka straujās pārmaiņas un to telpiskās izpausmes postsociālisma
valstīs ir līdzīgas. Periurbanizācijas procesu pētīšana paver skatu uz lauku teritoriju
attīstību nākotnē, tādēļ svarīgi turpināt pētīt notiekošo Latvijā un vienlaikus paplašināti apgūt citu valstu pieredzi.
Pētījuma rezultātu aprobācija
Ar pētījuma rezultātiem autore uzstājusies 17 konferencēs, tai skaitā 12 starptautiskajās konferencēs. Pētījuma rezultāti atspoguļoti 7 zinātniskajās publikācijās
un 9 referātu tēzēs.
Zinātniskie raksti
1. Bērziņš M., Krišjāne Z., Krūzmētra Ž. (2010) Periurbānās attīstības iezīmes
Pierīgā. Latvijas Universitātes Raksti: Zemes un vides zinātnes, 752. sēj., Latvijas Universitāte 2010. 253.–267. lpp.
2. Ķusis J., Krūzmētra Ž., Bite D. (2008) Pašvaldību stratēģijas teritorijas ilgtspējīgā attīstībā, „Economic Science for Rural Development” Proceedings of
the International Scientific Conference, Nr. 15, Jelgava, 88.–94. lpp.
3. Kruzmetra Z., Rasnaca L. (2007) Small Towns as Employment and Service
Centers. Ģeogrāfiski Raksti/ Folia Geographica, 13, 134–145.
7
4. Saulāja I., Rasnača L., Krūzmētra Ž., Bite D. (2007) Nodarbinātības problēmas mazpilsētās Latvijā pēc iestāšanās ES (Employment problems of small
towns in Latvia after accession to the EU), Proceedings of the Intenational
Scientific Conference „Economic Science for the Rural Development”, Nr. 12,
Jelgava, 2007. 167.–175. lpp.
5. Rasnaca L, Kruzmetra Z. (2006) Changes in the Towns and Countryside
of Latvia after Accession to the European Union / LU, Stratēģiskās Analīzes
Komisija „Uncertain Transformations – New Domestic and International
Challenges” Proceedings of the International Conference Riga, November
9–11, 2006, LU 2007, 343–357 p.
6. Kruzmetra Z. (2006) „Counterurbanisation as new tendency of 21th century”,
Collection of papers of international conference „Countryside – Our World”,
Česky Krumlov, 1–3.3. 2006, 173–181 p.
7. Krūzmētra Ž., Krūzmētra M. (2005) „Latvijas lauku jauna iezīme”,
Proccedings of the international scientific conference „New dimensions in
the development of society”, 16–17 June, 2005. Jelgava, Latvia. 50.–57. lpp.
Monogrāfija
Krišjāne Z., Eglīte P., Bauls A., Lulle A., Bērziņš M., Brants M., Cunska Z., Gņedovska I., Ivbulis B., Krūzmētra Ž., Kūle L., Markausa I.M., Niklass M., Pavliņa
I., Titova N., Vanaga S., Vilciņš A., Zariņa I.B. (2007) Darbaspēka ģeogrāfiskā
mobilitāte. Rīga: Latvijas Universitāte, LR Labklājības ministrija 240 lpp.
Tēzes
1. Krūzmētra Ž. (2011) „Periurbānās zonas iedzīvotāju raksturojums”. Tēzes
publicētas LLU 69. zinātniskās konferences „Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides
zinātne” tēžu krājumā, LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2011.
2. Kruzmetra Z. (2010) „Demographic Pressure to Periurban Territories: Case of
Latvia”, Regional Responses and Global Shifts: Actors, Institutions and Organisations, Annual International Conference 2010 Pecs, Hungary 24–26 May, 225 p.
3. Krūzmētra Ž. (2010) „Sociālie procesi periurbānajās teritorijās”. Tēzes publicētas LU 68. zinātniskās konferences „Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides zinātne”
tēžu krājumā, LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2010.
4. Kruzmetra Z. (2008) „Social changes in small towns and surrounding rural
territories of Latvia” International conference „Socio-demographic change of
European cities and its spatial consequences”, Leipzig 14-16 April, 2008.
5. Krūzmētra Ž. (2008) „Pievilcība kā inovatīva lauku teritoriju pazīme”. Tēzes
publicētas LU 66. zinātniskās konferences „Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides zinātne” tēžu krājumā, LU Akadēmiskais apgāds, Rīga 2008.
6. Krūzmētra Ž.(2007) „Iedzīvotāju piesaiste Latvijas mazpilsētām un laukiem”.
Tēzes publicētas LU 65. zinātniskās konferences „Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides
zinātne” tēžu krājumā, LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2007.
7. Rasnaca L., Kruzmetra Z. (2007) Disposition to Changes in the Towns and
Countryside of Latvia after Accession to the European Union // CONGEO`07
„Regions, Localities and Landscapes in New Europe”, Brno, 48–49 p.
8
8. Krūzmētra Ž. (2006) „Iedzīvotāju noslāņošanās Pierīgā”. Tēzes publicētas LU
64. zinātniskās konferences „Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides zinātne” tēžu krājumā, LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2006.
9. Krūzmētra Ž. (2005) „Nekustamā īpašuma tirgus ietekme uz iedzīvotāju
migrācijas procesu Latvijas laukos”. Tēzes publicētas LU 63. zinātniskās konferences „Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides zinātne” tēžu krājumā, LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2005.
Piedalīšanās konferencēs un zinātniskos semināros
1. Dalība starptautiskajā konferencē „Regional responses and global shifts: actors, institutions and organisations” Pēčā, Ungārijā, 2010. gada. 24.–26. maijā. Referāts „Demographic Pressure to Periurban Territories: Case of Latvia”.
2. Dalība LU 68. zinātniskajā konferencē Cilvēka ģeogrāfijas sekcijā, 2010. gada
3. februārī. Referāts „Sociālie procesi periurbānajās teritorijās”.
3. Dalība starptautiskajā konferencē „Social sciences in global world: possibilities, challanges and perspectives” Klaipēdā, Lietuvā, 2009. gada 8.–9. oktobrī.
Referāts „Development and Challenges in Peri-urban areas in Latvia” (līdzautori Z. Krišjāne, M. Bērziņš).
4. Dalība LU 67. zinātniskajā konferencē, Cilvēka ģeogrāfijas sekcijā, 2009. gada
4. februārī. Referāts „Teritorijas izvēles motīvi: kopējais un atšķirīgais”.
5. Dalība 9. starptautiskajā zinātniskajā konferencē „Ekonomikas zinātne lauku
attīstībai 2008.” („Economic Scienece for Rural Development 2008”) Jelgavā
2008. gada 24.-25. aprīlī. Referāts „Pašvaldību stratēģijas teritorijas ilgtspējīgā attīstībā” (līdzautori D. Bite, J. Ķusis).
6. Dalība starptautiskajā konferencē „Socio-demographic change of European
cities and its spatial consequences” Leipcigā, Vācijā, 2008.gada 14.–16. aprīlī.
Referāts „Social changes in small towns and surrounding rural territories of
Latvia”.
7. Dalība LU 66. zinātniskajā konferencē, Cilvēka ģeogrāfijas sekcijā, Rīgā
2008. gada 29. janvārī. Referāts „Pievilcība kā inovatīva lauku teritoriju
pazīme”.
8. Dalība starptautiskajā konferencē „Migration and Identity in the European
Union” Oradea, Rumānijā, 2007.gada 8.–9. novembrī. Referāts „Potential
Return of Labour Migrants to Latvia”.
9. Dalība starptautiskajā konferencē CONGEO`07 „Regions, Localities and
Landscapes in New Europe” Brno, Čehijā 2007. gada 27.–31.augustā. Referāts „Disposition to Changes in the Towns and Countryside of Latvia after
Accession to the European Union” (līdzautore L. Rasnača).
10. Dalība starptautiskajā zinātniskajā konferencē „Economic Science for the
Rural Development”, LLU, Jelgavā 2007. gada 25.–26. aprīlī. Referāts „Nodarbinātības problēmas mazpilsētās Latvijā pēc iestāšanās ES” (līdzautores
I. Saulāja, D. Bite, L. Rasnača).
11. Dalība starptautiskajā konferencē „Comparing Regional Development in
the Baltic States”, Rīgā 2007. gada 1.–3. februārī. Referāts „Small Towns as
Employment and Service Centers”.
9
12. Dalība LU 65. zinātniskajā konferencē Cilvēka ģeogrāfijas sekcijā, Rīgā
2007. gada 29. janvārī. Referāts „Iedzīvotāju piesaiste Latvijas mazpilsētām
un laukiem”.
13. Dalība starptautiskajā konferencē „Uncertain Transformations: New
Domestic and International Challenges”, Rīgā 2006. gada 9.–12. novembrī.
Referāts „Changes in the towns and countryside of Latvia after accession to
the EU”.
14. Dalība Latvijas Sociologu Asociācijas organizētajā Baltijas valstu sociologu
konferencē „Baltic Readings”, Rīgā 20.–21. oktobrī. Referāts „Employment
problems in small towns in Latvia”.
15. Dalība starptautiskajā konferencē „European Rural Future: Landscape and
Interface”, Berlīnē un Brandenburgā 2006. gada 4.–9. septembrī. Referāts
„Innovative territories and Social Changes in the Rural Space of Latvia”.
16. Dalība starptautiskajā konferencē „Countryside – Our World”, Česki
Krumlovā, Čehijas Lauksaimniecības universitātē 2006. gada 1.–3. martā.
Referāts „Counter-urbanization as new tendency of 21th century”.
17. Dalība starptautiskajā zinātniskajā konferencē „New dimensions in the development of society”, SZF, LLU, Jelgavā 2005. gada 16.–17. jūnijā. Referāts
„Latvijas lauku jauna iezīme”.
Līdzdalība zinātniskajos projektos
1. Dalība projektā „Eiropas Savienības struktūrfondu nacionālas programmas
darba tirgus pētījumi” projekta „Labklājības ministrijas pētījumi” Nr.VPD1/
ESF/NVA/04/NP/3.1.5.1./0003 „Darbaspēka ģeogrāfiskā mobilitāte” (vad.
prof Z. Krišjāne). 2005.–2007.
2. Dalība IZM finansētā LLU pētniecības projektā „Objektīvo un subjektīvo
faktoru ietekme uz iedzīvotāju piesaisti Latvijas mazpilsētām un lauku teritorijām” (zin. vad. prof. J. Ķusis). 2006.
3. Dalība IZM finansētā LLU pētniecības projektā „Mazpilsētu kā nodarbinātības un pakalpojumu centru attīstības stratēģijas” (zin. vad. J. Ķusis). 2007.
4. Dalība IZM finansētā LLU pētniecības projektā „Mazo lauku pilsētu resursu
centru izveide” (zin. vad. prof. J. Ķusis). 2008.
5. Dalība LZP finansētā projektā „Uzņēmējdarbības veicināšana Latvijas laukos: ekonomiskie un sociālie nosacījumi” LZP 09.1579. (zin. vad. doc. emer.
M. Krūzmētra). 2010.
Pateicības
Promocijas darba sagatavošanu un aprobāciju ievērojami veicināja Eiropas Sociālā
fonda projekts „Atbalsts doktora studijām Latvijas Universitātē”.
10
DARBA SATURS
Promocijas darbu veido četras nodaļas. Tā apjoms ir 122 lappuses, tekstu papildina 24 attēli un 35 tabulas. Darbam pievienoti 6 pielikumi.
1. LAUKU IZPĒTES TEORĒTISKIE KONCEPTI
UN MODEĻI
Ģeogrāfiskajos pētījumos lauku definējumi dažādās valstīs, dažādos laika periodos veidojušies atšķirīgi. Pasaulē meklējumi pēc arvien pilnīgākas lauku definīcijas
ilgst jau vairāk kā septiņdesmit gadu (Gilbert A., 1982) un joprojām šim jautājumam
pievērsta zinātnieku uzmanība. Pagaidām nav izveidojies viennozīmīgs skatījums,
bet ir daudzas un dažādas interpretācijas. Tieši dažādības dēļ ne oficiālā līmenī, ne
sabiedrībā nav vienotas izpratnes par jēdziena „lauki” nozīmi (Halfacree K., 2006b).
Tradicionālos pētījumos ar laukiem saprot teritoriju ar noteiktām robežām ārpus
pilsētas, ar tai piemītošu specifisku, vēsturiski veidojušos attīstības modeli un sociālajām pazīmēm (Esposti R., Sotte F., 1999). Šo pēdējo lauku būtības traktējumu
autore ir pieņēmusi par sava pētījuma pamatskatījumu. Autore laukus analizē kā
sistēmu (Chromy P., Jančak V., 2006) uzskatot, ka cilvēkkapitāla kvalitātes nozīme
teritorijā ir principiāli nozīmīga lauku attīstībai nākotnē.
Tradicionāli rurālais ir skatīts kā statisks un nemainīgs, bet urbānais kā dinamisks un attīstībā esošs. Mūsdienās robeža starp urbāno un rurālo kļūst arvien
neskaidrāka. Līdz ar to daudzām vietām, kas atrodas starp urbāno un rurālo, piemīt
gan urbānajam, gan rurālajam raksturīgās iezīmes.
Pēdējos desmit gados daudzi lauku pētnieki pievēršuši arvien lielāku uzmanību
ekonomisko, sociālo un kultūras pārmaiņu ietekmei uz laukiem, lauku telpu. Arvien
vairāk tiek uzsvērts, ka telpu veido sociālās attiecības (Mahon M., 2007).
Eiropā būtiskas pārmaiņas laukos vērojamas jau 20. gadsimta pēdējā trešdaļā
kopš 70. gadiem (ASV jau no 50. gadiem). 20. gadsimta nogalē Eiropā bija nobriedusi
vajadzība pēc jauna skatījuma uz lauku attīstību, jauna lauku attīstības pamatkoncepta.
Jaunās Eiropas lauku politikas pamatdokuments – Korkas deklarācija – tika pieņemts
1996. gadā. Tajā norādīts, ka notiek lauku nozīmes pārvērtēšana, lauku renesanse/
atdzimšana, ka lauki veidojas kā dzīves telpa dažāda vecuma iedzīvotājiem, kā patstāvīgs sistēmas elements (The Cork Declaration, 1996). Lauki tiek skatīti kā alternatīva
dzīves un darba vide, kur ērtāk dzīvot, tie piedāvā jaunu dzīves vides kvalitāti. Eiropas
jaunā lauku politika būtībā ir reruralizācijas politika, tā vērsta uz lauku atdzimšanu.
Līdz šim atbilstoši industriālas sabiedrības būtībai, ir realizēts lauku attīstības
eksogēnais modelis. Postindustriālā sabiedrībā, kad veidojas citas vērtību sistēmas,
veidojas arī cits priekšstats par lauku būtību un lomu sabiedrībā, ko izsaka lauku
attīstības endogēnais modelis. 1994. gadā Vageningenas universitātes profesors J. van
der Ploegs (J. van der Ploeg) raksturoja lauku attīstības perspektīvu, kas balstītos uz
11
pašiniciatīvu un pašaktivitāti, un nosauca to par endogēno lauku attīstības modeli.
1995. gadā šo ideju tālāk attīstījaa Ņūkāslas universitātes profesors F. Lovs (Ph. Love)
(Lowe Ph., 1995). Viņš raksturoja eksogēno un endogēno modeli, izmantojot piecus
rādītājus (sk. 1.1. tabulu), kuri uzskatāmi parāda abu modeļu būtiskākās atšķirības.
1.1. tabula
Lauku attīstības modeļus raksturojošie rādītāji
Modeļa
rādītāji
Lauku attīstības
eksogēnais modelis
Galvenie
principi
Ražošanas koncentrācija un
apjoma palielināšana
Dinamiskais
spēks
Lauku
funkcija
Urbanizācijas process
Pārtikas un citām nozarēm
nepieciešamo izejvielu ieguve,
kuru pārstrāde notiek pilsētās
Galvenā lauku Zema produktivitāte un
attīstības
palīgloma
problēma
Lauku
Lauksaimniecības industrializāciattīstības
ja un specializācija; mudinājums
fokuss
uz darba un kapitāla mobilitāti
Lauku attīstības
endogēnais modelis
Telpas specifisko resursu (vides,
cilvēku un kultūras) līdzsvarota
attīstība
Vietējas iniciatīvas un uzņēmumi
Blakus lauksaimniecībai tiek
izvērsta pakalpojumu ekonomika
Limitēta telpas kapacitāte un sociālo grupu līdzdalība ekonomikā,
kā arī attīstības aktivitāte
Kapacitātes veidošana (prasmes,
institūcijas, infrastruktūra),
sociālās atstumtības pārvarēšana
Avots: veidojusi autore pēc Ph. Lowe.
Lauku attīstības eksogēnajā modelī lauku attīstību virzīja nemitīgais iedzīvotāju
skaita pieaugums pilsētās. Tas radīja nepieciešamību pēc arvien lielāka lauksaimniecības produkcijas apjoma pārtikas nodrošināšanai. Līdz ar to lauku attīstības galvenā
uzmanība bija vērsta uz lauksaimnieciskās ražošanas koncentrāciju un apjoma palielināšanu, industrializāciju, specializāciju, ķimizāciju, lauku konsolidāciju. Sociālos
labumus laukos guva galvenokārt lauksaimnieciskajā lielražošanā strādājošie. Šajā
modelī galvenā lauku attīstības problēma bija lauksaimniecības zemā produktivitāte,
kā arī laukiem bija „palīgloma” salīdzinājumā ar pilsētām, kas noteica lauku attīstības galvenos virzienus.
Jaunajā, endogēnajā lauku attīstības modelī galvenais laukus attīstošais spēks ir
vietējās iniciatīvas, uzņēmējdarbības attīstība, lai līdzsvaroti attīstītu visdažādākos
lauku telpu veidojošos resursus, veicinot daudzveidīgu ekonomisko darbību, infrastruktūru, lai veidotu laukus kā dzīves vidi. Lauku attīstības galvenās problēmas
saistās ar dažādu resursu ierobežojumiem, tai skaitā iedzīvotāju grupu līdzdalības,
prasmju u. c. iespējām. Šajā modelī galvenā uzmanība vērsta uz kapacitātes veidošanu (prasmes, institūcijas, infrastruktūra), sociālās atstumtības pārvarēšanu.
Līdzšinējie pētījumi rāda, ka perspektīvā periurbāno teritoriju veidošanās būs
viens no galvenajiem lauku telpas attīstības jautājumiem (Caruso G., 2001), tādēļ ir
svarīgi iegūt plašāku izpratni par periurbānajiem procesiem Latvijā.
12
Periurbānā telpa kā lauku sastāvdaļa. Pirmo reizi terminu „periurbānā teritorija” lietoja zinātnieki M. Mortimors un J. Vilsons (M. Mortimore, J. Wilson)
1965. gadā, pētot Nigērijas pilsētas Kano apkārtni un nodēvējot to par periurbānu
teritoriju. Raksturojot Kano apkārtni, šie zinātnieki aplūkoja zemes lietojumu mozaīku, teritorijas pieejamību, mājsaimniecību ienākumu dažādību, nodarbinātības
iespējas (Mortimore M. and Wilson J., 1965).
1.2. tabulā dots izvērsts periurbānisma raksturojums, norādot uz dažādām periurbānās teritorijas iezīmēm.
1.2. tabula
Periurbānās teritorijas raksturojošās iezīmes
Nr.
Periurānās teritorijas raksturojošās iezīmes
1. Periurbāno teritoriju ir ļoti grūti nodalīt no pārējās teritorijas, daudzos gadījumos nav iespējams skaidri noteikt tās robežas
2. Periurbānās teritorijas atrodas stiprā pilsētu ietekmē, starp periurbānām kopienām un urbāno centru ir funkcionāla saite, ko raksturo svārstmigrantu plūsmas
3. Periurbānajām teritorijām ir rurāls raksturs, jo lauksaimniecības un mežsaimniecības sektors aizņem svarīgu daļu no kopējās platības
4. Periurbānās teritorijas ir jauktu vai integrētu funkciju teritorijas, kurās patēriņa
un ražošanas aktivitātes sacenšas par zemi. Dzīves telpas izmantotāji (residental
consumers) un lauksaimniecības ražotāji pastāv līdzās
5. Periurbanizācija būtiski maina lauku teritoriju izmantošanu, samazinot lauksaimniecības zemju īpatsvaru
6. Izplatīta spekulatīva būvniecība
7. Notiek strauja privātmāju ekspansija
8. Zemes izmantošanai privātmāju būvniecībai ir noteikts un strauji mainīgs raksturs
9. Fermu/saimniecību izmērs ir neliels. Intensīva labības audzēšana. Bieži tiek
ražota specializēta lauksaimniecības produkcija, kas nav ilgi uzglabājama
10. Periurbānās teritorijas ietver lauku kopienas tikpat labi kā urbānās vienības
11. Nodrošinājums ar pakalpojumiem un publisko labiekārtojumu ir nepilnīgs
12. Ļoti bieži vizuāli redzami šķiru aspekti (vietas izvēle, mājoklis u. c.) galvenokārt
kā dzīvesstila atšķirība starp pilsētas, lauku un periurbāniem iedzīvotājiem
13. Iedzīvotāji ir mobili, intensīva svārstmigrācija
14. Periurbānās teritorijas ir urbānās ekspansijas un kontrurbanizācijas procesu
rezultāts
15. Attīstītajās Rietumvalstīs pieeja periurbānajam fenomenam ir ļoti atšķirīga
16. Periurbānā attīstība ir cieši saistīta ar tehniskajiem faktoriem (IT, telekomunikāciju, automašīnu un enerģētikas attīstību) un infrastruktūras attīstību (ceļu un IT
tīklu attīstību) un sociālekonomiskajiem faktoriem
17 Pilsētu iedzīvotāju kustībai uz periurbāno teritoriju ir daudz nozīmīgāka ietekme
nekā citiem ietekmes veidiem
Avots: Bocz G. u. c., 2008.
13
D. Jakinta un A. Drešers (D. Iaquinta, A. Drescher) uzsver, ka periurbanizācijas skaidrojumam visbiežāk izmanto komponentus, ar ko identificē urbanizāciju,
urbānismu:
1) demogrāfiskais komponents (t. i., iedzīvotāju skaita un blīvuma pieaugums);
2) ekonomikas sektorālais komponents (t. i., vispirms ārpus lauksaimniecības
nodarbināto skaits);
3) sociālpsiholoģiskais komponents (t. i., apziņa par to, kas ir urbāns dzīvesveids).
Bieži urbanizācijas pakāpi raksturo tikai ar pirmajiem diviem komponentiem,
trešo piemirstot, lai gan tieši trešais komponents ir urbānisma pamatrādītājs, sociāli
psiholoģiska refleksija vai atbilde urbanizācijai. Sociālpsiholoģiskais komponents atspoguļo pilsētu ietekmē veidojošās lauku iedzīvotāju vērtības, attieksmi, noslieces un
uzvedību (Iaquinta D., Drescher A., 2000).
Līdzšinējā lauku pētniecība ir centrējusies uz divām pieejām. Pirmajā uzmanība
bija pievērsta urbānā ekspansijai, otrajā – sociālai un ekonomiskai lauku teritoriju
evolūcijai. Šīs pieejas pamatā ir pieņēmums par pilsētām kā centrālām vietām attiecībā uz periferiāliem aktivitāšu punktiem, laukus aplūkojot kā zonas urbānu aktivitāšu nopludināšanai. NEWRUR projekta („Periurbanisation – a phenomen on the
rise throughout Europe”, 2001–2004) zinātnieku grupas uzskata, ka pagaidām Eiropā
trūkst periurbanizācijas procesa integrētas analīzes un ka periurbanizācija jāskata
kā rurāla parādība, kā lauku pārdislocēšanās process, kura laikā lauku endogēnās
attīstības procesi mijiedarbojas ar urbāno ietekmi, mainot lauku teritoriju lomu un
funkcijas (Periurbanisation – a phenomen..., 2004).
Autores skatījumā periurbānisma pētīšana ir perspektīvs pētniecības virziens.
14
2. IEDZĪVOTĀJU MOBILITĀTE KĀ
APDZĪVOJUMU IETEKMĒJOŠS PROCESS
PIEPILSĒTU TERITORIJĀS
Jebkura iedzīvotāju mobilitāte ietekmē apdzīvojumu (Mahon M., 2007). Apdzīvojums ir iedzīvotāju un apdzīvoto vietu izvietojums teritorijā (Demogrāfisko...,
2001). Izteikta iedzīvotāju mobilitāte vērojama lauku teritorijās, kuras atrodas pilsētu
ietekmes zonās. Šajās teritorijās mobilitātes rezultātā mainās iedzīvotāju sastāvs, izvietojums, vērojamas dinamiskas pārmaiņas apdzīvojumā, tipiska pazīme ir jauno
ciematu būvniecība.
Eiropas zinātnieku darbos dekoncentrācijas procesi aglomerācijās tiek saistīti ar
svārstmigrāciju (commuting), nodalot t. s. ikdienas migrācijas (commuting) zonas jeb
joslas (Herington J., 1984; Errington A., 1994; Saraceno E., 1994).
Nozīmīgs ir ASV zinātnieku viedoklis, ka rurālo migrantu pētīšanai nepietiek
ar oficiālās statistikas datiem (Foulkes M., Newbold B., 2008). Viņi izmantojuši alternatīvus informācijas kanālus, piemēram, skolas un pašvaldības, lai iegūtu plašāku
informāciju par migrācijas subjektiem.
H. Bullers (H. Buller) u. c. veikuši pētījumu par iedzīvotāju pārmaiņu tendencēm saistībā ar suburbanizācijas procesiem, norādot, ka suburbanizācija būtiski izmainījusi kopējo demogrāfisko situāciju lauku telpā (Buller H. u. c., 2003).
Periurbānās telpas kopiena nav vienota, to veido dažādas iedzīvotāju grupas ar
atšķirīgām interesēm ekonomisko pārmaiņu procesos un arī pārvaldības virzienos
(Korf B., Oughton E., 2006). Šis fakts bieži paliek ārpus uzmanības teritoriālu vienību
analīzē, uzskatot, ka pastāv kādas ideālas un universālas tendences, kas raksturīgas
visiem cilvēkiem, veidojot kopienu, neņemot vērā politiskos un ekonomiskos apstākļus (Harvey D., 1989). A. Gidens (A. Giddens) uzsver, ka pat vismazāk ietekmīgie
pilsētu iemītnieki ir sociāli aģenti un tādēļ piedalās reģionālo, nacionālo un globālo
sociālo attiecību lokālā reprodukcijā (Giddens A., 1984). To pilnībā var attiecināt uz
pilsētniekiem, kas periurbānajās teritorijās ienākuši migrācijas rezultātā.
T. Forda (T. Ford) (Lielbritānija) uzmanību velta iedzīvotāju skaita pieaugumam periurbānajās teritorijās un, meklējot izskaidrojumus šai tendencei, nonāk pie
secinājuma, ka var izšķirt četrus iedzīvotāju skaita augšanas procesus. Tas notiek
suburbanizācijas, kontrurbanizācijas, centrtieces migrācijas rezultātā un, beidzot,
pārceļoties no vienas uz citu vietu periurbānajā telpā, izvēloties pievilcīgāku dzīves
vietu (sk. 2.1.attēlu) (Ford T., 1999).
Katru no šiem procesiem var mērīt, izmantojot sešus pamatindikatorus. Pirmie
trīs attiecas tieši uz migrantiem vai jaunienācējiem šajā teritorijā:
1) migranta izcelsmes vieta,
2) saistība ar metropoles telpu (nodarbinātība, sociālie kontakti),
3) migrācijas motīvs.
15
Pārējie trīs indikatori attiecas uz telpas (vietas) izvēles motīviem:
1) vietas ainavas vērtība,
2) pieejamība metropolei no iecerētās dzīvesvietas,
3) izvēlētās vietas attīstības perspektīvas.
Lauku
Periurbānā
Metropole
Suburbanizācija
teritorija
Kontrurbanizācija
Centrtieces migrācija
perifērija
Iedzīvotāju pārvietošanās
periurbānā zonā
Avots: Ford T., 1999: 303.
2.1. attēls. Periurbānās telpas modelis un apdzīvojumu ietekmējošie migrācijas
procesi
Periurbāno teritoriju iedzīvotāju skaita pieaugumu nenosaka tikai pilsētnieku
migrēšana uz šīm teritorijām. Šo pieaugumu atsevišķās vietās nosaka arī ienācēji no
citām periurbānajām teritorijām vai lauku perifērijas.
Atsevišķi pētnieki (Pahl R., 1966) periurbanizācijas procesu izpētei pilsētu
un lauku sadures joslā iesaka analizēt sociālo struktūru – sabiedrības segregāciju,
jaunienācēju struktūru, svārstmigrācijā iesaistīto sastāvu, periurbanizācijas rezultātā
notikušās pārmaiņas sabiedrības struktūrā. Pētījumi parāda, ka līdz ar cilvēku dekoncentrāciju mainās arī telpas funkcionālās iezīmes un veidojas jaunas periurbānās
zonas iedzīvotāju grupas, kas, ģeogrāfiski atrodoties laukos, nezaudē saikni ar pilsētu – saglabā līdzšinējo dzīvesveidu.
16
3. DATI, METODES UN IZPĒTES TERITORIJA
Lai izvērtētu pārmaiņas apdzīvojumā piepilsētas teritorijās, analizējot iedzīvotāju
sastāvu un mobilitātes norises Latvijā, promocijas darbā izmantoti šādi datu avoti:
1) Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Cilvēka ģeogrāfijas katedras aptaujas „Rīgas aglomerācijas iedzīvotāji” (2007–2009) datu
masīvs;
2) Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes publicēti un nepublicēti
dati;
3) daļēji strukturētas intervijas ar jauno ciematu iedzīvotājiem;
4) pilsētu un lauku iedzīvotāju aptauja par skatījumu uz periurbāno attīstību.
Periurbānās telpas raksturošanai izmantotas gan kvantitatīvas, gan kvalitatīvas
sociālo pētījumu metodes. Pētījumā veikta iedzīvotāju aptauja, izmantojot anketu „Iedzīvotāju dzīves un darbības telpas izpētes anketa”. Analīzē izmantoti laikā
no 2007. līdz 2009. gadam veikto aptauju rezultāti. Kopējais izlases apjoms (n) ir
2367 respondenti darbspējas vecumā no 15 līdz 65 gadiem.
Anketu veido dažādi jautājumi, kas raksturo iedzīvotāju dzīves un darbības telpu. Galvenās jautājumu grupas saistītas ar dzīvesvietas maiņu, motivāciju pārcelties,
mājokļa veidu, apmierinātību ar dzīvesvietu, darbavietas, dzīves vides izvērtējumu,
mobilitāti (braucienu virzienu, biežumu, iemeslu), kā arī respondentu demogrāfisko raksturojumu. Darba autore piedalījusies anketas izstrādē, datu vākšanā un
apstrādē.
Periurbānās zonas raksturošanai izmantoti anketas dati, kas raksturo respondentu sociāli demogrāfisko stāvokli, mobilitāti, migrācijas motīvus un sociālekonomiskās vides vērtējumu.
Papildus veiktas daļēji strukturētas intervijas ar Rīgas aglomerācijas iedzīvotājiem, kā arī aptaujāti pilsētu un lauku iedzīvotāji, lai uzzinātu viņu subjektīvo viedokli par periurbānajā telpā notiekošajiem procesiem.
Datu analīzē izmantotas matemātiskās statistikas un kartogrāfiskās metodes.
Būtisku atšķirību noskaidrošanai starp periurbānās telpas dažādu grupu iedzīvotājiem, starp 1. un 2. zonas iedzīvotājiem izmantotas gan parametriskās, gan neparametriskās hipotēžu pārbaudes metodes. Tā kā daudzi novērotie parametri neatbilda
normālajam sadalījumam un tāpat daudzi parametri bija mērīti ar nominālās vai
ordinārās skalas palīdzību, hipotēžu pārbaudē izmantots neparametriskais Kruskal–
Wallis tests. Paraugkopu atbilstības tika pārbaudīta, aprēķinot to abpusējās alternatīvās p vērtību. Aprēķinātā p vērtība parāda atšķirību statistisko nozīmību, savstarpēji
salīdzinot paraugkopas.
Korelācijas analīze izmantota, lai noskaidrotu dažādu parametru un rādītāju
savstarpējās saistības lielumu un būtiskumu. No saistību raksturojošiem koeficientiem izmantoti kontingences koeficienti.
Lineārās regresijas metode izmantota, lai noskaidrotu, kā dažādi sociālekonomiskie rādītāji ietekmē periurbānās telpas iedzīvotāju patērēto laiku ceļā uz darbu.
No ekonometriskām metodēm izmantots Logit modelis, lai noskaidrotu, kā dažādi sociālekonomiskie rādītāji ietekmējuši iedzīvotāju vēlmi migrēt.
17
Statistisko datu analīzē izmantota programma SPSS 18,0 for Windows, kurā pieejamas visas minētās metodes.
Iedzīvotāju pieauguma detalizēta izpēte veikta Rīgas rajonā, ko raksturo visaugstākie iedzīvotāju skaita pieauguma rādītāji – pieaugums apmaiņā gan ar Rīgu,
gan ar citām apdzīvotām vietām (sk. 3.1. attēlu). Rīgas rajona pirmajā zonā iekļautas
8 pašvaldības – Babītes, Mārupes, Olaines, Ķekavas, Stopiņu, Garkalnes, Carnikavas,
Ādažu. Šīs pašvaldības atrodas vistiešākā Rīgas pilsētas ietekmes zonā, līdz ar to šīs
teritorijas piedzīvo visdinamiskākās pārmaiņas. Otrajā zonā atrodas pašvaldības,
kam nav tik tiešas Rīgas ietekmes – Salas, Daugmales, Ropažu, Allažu, Mālpils, Inčukalna, Krimuldas un Sējas pašvaldība.
Avots: veidojusi autore pēc CSP nepublicētiem datiem.
3.1. attēls. Ilgtermiņa migrācijas pieauguma struktūra Rīgas rajona pašvaldībās,
2005–2008
18
Zonas izveidotas, lai varētu salīdzinoši analizēt periurbānās attīstības iezīmes.
Minētajās pašvaldībās kopš 2000. gada galvenokārt migrācijas rezultātā, iedzīvotāju skaits palielinājies gandrīz par ceturtdaļu. Turklāt vairāk nekā puse darbaspējas
vecuma iedzīvotāju iesaistīti svārstmigrācijā uz Rīgu. Pārējās reģiona pašvaldībās
iedzīvotāju skaita pieaugums bijis mērenāks, jo ievērojama daļa darbspējas vecuma
iedzīvotāju iesaistījusies svārstmigrācijā.
Promocijas darbā izmantots administratīvi teritoriālais iedalījums pirms administratīvi teritoriālās reformas 2009. gada 1. jūlijā.
19
4. IEDZĪVOTĀJU SASTĀVA PĀRMAIŅAS
PILSĒTU IETEKMES ZONU LAUKU
TERITORIJĀS LATVIJĀ
Latvijā iedzīvotāju skaita izvietojums ir nevienmērīgs, par to liecina ilgstoša
iedzīvotāju koncentrācija valsts centrā. Sociālās pārmaiņas pēdējās desmitgadēs šo
nevienmērīgo izvietojumu tikai pastiprinājušas, un klāt nākušas arī jaunas iezīmes.
Iepriekšējos laika periodos iedzīvotāji vairāk pārcēlās uz pilsētām, bet mūsdienās
novērojama izteikta iedzīvotāju koncentrēšanās piepilsētu teritorijās, kas atrodas
pilsētu ietekmes zonās jeb tā saucamajās periurbānajās teritorijās.
Lai pētījumā raksturotu iedzīvotāju sastāva pārmaiņas periurbānā teritorijā,
darbā vispirms iezīmētas iedzīvotāju skaitliskā sastāva pārmaiņas reģionu griezumā
un ap lielajām Latvijas pilsētām.
4.1. IEDZĪVOTĀJU SKAITA PĀRMAIŅAS LATVIJAS LIELO
PILSĒTU PERIURBĀNAJĀS TERITORIJĀS
Lai izvērtētu situāciju periurbānās telpas attīstībā, analizētas pārmaiņas iedzīvotāju skaitā laika periodā no 2005. līdz 2008. gadam ap 8 lielajām Latvijas pilsētām –
Rīgu, Jelgavu, Ventspili, Liepāju, Valmieru, Jēkabpili, Rēzekni, Daugavpili. Analizēti
dati gan par kopējo iedzīvotāju skaita pieaugumu, gan iedzīvotāju skaita pieaugumu
migrācijas rezultātā.
Sīkāka datu analīze veikta, sadalot piepilsētu pašvaldības 2 zonās. 1. zonā iedalītas pašvaldības, kas tieši robežojas ar lielajām pilsētām, bet 2. zonā – pašvaldības, kas
tieši nerobežojas ar pilsētu.
Aprēķini rāda, ka vislielākais iedzīvotāju skaita pieaugums Latvijā vērojams
Rīgas rajonā. Rīgas rajons ir vienīgais, kur iedzīvotāju skaita pieaugums ir pozitīvs
gan 1. zonā, gan 2. zonā (sk. 4.1. attēlu). Kopējais iedzīvotāju skaita pieaugums Rīgas
rajona 1. zonā ir 22,6%, bet iedzīvotāju skaita pieaugums migrācijas rezultātā veido
21,4%, kas ir 95% no kopējā iedzīvotāju skaita pieauguma.
Savukārt kopējais iedzīvotāju skaita pieaugums Jelgavas rajona 1. zonā veido
4,1% no iedzīvotāju skaita, bet iedzīvotāju skaita pieaugums migrācijas rezultātā ir
5,8%, kas ir 1,4 reizes lielāks par kopējo iedzīvotāju skaita pieaugumu. Rēzeknes,
Jēkabpils, Liepājas un Valmieras rajonā pozitīvu iedzīvotāju skaita pieaugumu dod
tikai migrācija, bet kopējās iedzīvotāju skaita pārmaiņas ir negatīvas. Līdz ar to var
secināt, ka šīs piepilsētu teritorijas piesaista jaunus iedzīvotājus, kas ir periurbānās
attīstības pamats. Savukārt Ventspils un Daugavpils rajonā gan 1. zonā, gan 2. zonā
iedzīvotāju skaits samazinās.
4.1. attēls. Pētījumā lietotais lauku teritoriju iedalījums un kopējais ilgtermiņa migrācijas pieaugums, 2005-2008
Avots: sagatavojusi autore pēc LR CSP datiem.
20
21
4.2. IEDZĪVOTĀJU SASTĀVA PĀRMAIŅAS RĪGAS
PERIURBĀNAJĀ ZONĀ
Promocijas darba izstrādes gaitā veiktā aptauja (2007–2009) aptvēra 2367 respondentus. Pēc attiecīgajā teritorijā nodzīvotā laika ilguma respondenti tika sadalīti
četrās grupās:
1) šajā teritorijā dzimušie vietējie iedzīvotāji,
2) respondenti, kas pārcēlušies uz Rīgas periurbāno teritoriju līdz 1991. gadam,
3) respondenti, kas pārcēlušies uz Rīgas periurbāno teritoriju no 1991. līdz
2000. gadam,
4) respondenti, kas pārcēlušies uz Rīgas periurbāno teritoriju pēc 2000. gada.
No izpētes varam secināt, ka Rīgas pievārtes periurbānajā telpā veidojas iedzīvotāju kopums, kas sastāv no vismaz trīs grupām – ienācējiem no Rīgas un citām pilsētām, ienācējiem no lauku teritorijām un vietējiem iedzīvotājiem, kam aplūkojamā
teritorija ir dzimtā vieta (sk. 4.2. attēlu).
Jaunizveidojies
iedzīvotāju
kopums
Vietējie
iedzīvotāji
Ienācēji no
pilsētām
Ienācēji no
Rīgas
Ienācēji no
laukiem
Ienācēji no citām
pilsētām
Avots: veidojusi autore.
4.2. attēls. Iedzīvotāju grupu tipoloģija periurbānajā telpā
Tāpat būtiski bija salīdzināt iegūtos rezultātus ne tikai izvēlēto teritoriju griezumā, bet arī dažādos laika periodos, kad respondenti pārcēlušies uz piepilsētu, jo
daudzi empīriskie pētījumi par Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu piepilsētas
zonu attīstību apliecina procesu intensitātes pieaugumu 21. gadsimta sākumā. Turklāt pastāv principiālas atšķirības starp pārvietošanās iemesliem, ja salīdzina respondentu atbildes uz šo jautājumu, 90. gados ar pēdējo dekādi kopš 2000. gada. Tāpēc
tālākā rezultātu izklāstā nodalīti respondenti, kas faktiskajā dzīvesvietā dzīvo ilgāk
par 10 gadiem un respondenti, kas piepilsētā ieradušies pēc 2000. gada. Jaunienācēju
kopa analizēta, padziļināti aplūkojot respondentu grupu, kas ieradusies no Rīgas. Savukārt, lai labāk izprastu teritoriālās izpausmes sniegts migrantu raksturojums, kuri
dažādos laika periodos ienākuši 1. zonā un 2. zonā no dažādām teritorijām.
22
No Rīgas ieceļojušie respondenti. Kopumā uz Rīgas rajonu kopš 2000. gada
pārcēlušies 584 respondenti, no kuriem 76,5% (n = 447) dzīvesvietai izvēlējušies tās
pašvaldības, kas robežojas ar Rīgu. Turklāt 287 aptaujātie vai vairāk nekā puse iebraukušo ir no Rīgas. Tieši šie ienācēji ir pētījuma mērķgrupa, kuri ietekmē periurbānās telpas raksturu Rīgas apkārtnē. Tālāk atspoguļotie pētījuma dati ļauj noteikt
migrācijā iesaistīto iedzīvotāju grupu pazīmes un pārcelšanās motīvus.
Vispirms tie iedzīvotāji, kuri ilgstoši dzīvo pašvaldībās, kas robežojas ar Rīgu
jeb dzīvesvietu nemainījušie iedzīvotāji salīdzināti ar iebraucējiem no Rīgas pēc
2000. gada atbilstoši demogrāfiskiem, sociālekonomiskiem un mobilitāti raksturojošiem rādītājiem.
Iegūtie rezultāti liecina (sk. 4.1. tabulu), ka starp aptaujātajiem mazliet vairāk ir
sieviešu nekā vīriešu, tomēr atšķirība starp dzimumiem nav izteikta. Pārējie rādītāji – vecums, izglītības līmenis, ienākumu līmenis, nodarbošanās, braucienu biežums,
transporta veids – būtiski atšķiras starp migrantiem, kas iebraukuši pēc 2000. gada
un tiem, kas dzīvo ilgāk par 10 gadiem vai dzīvesvietu nav mainījuši. No Rīgas pēc
2000. gada iebraukušie respondenti vecuma ziņā ir jaunāki nekā iedzīvotāji, kas
dzīvesvietu nav mainījuši. Tāpat ienācējiem no Rīgas visbiežāk ir augstāka izglītība
un augstāks ienākumu līmenis. Vairāk nekā 70% aptaujāto iebraucēju no Rīgas ir
nodarbinātie, turpretī no ilgstoši Rīgas piepilsētā dzīvojošiem tādu ir mazliet vairāk
par pusi. Raksturojot mājokļa apstākļus, iebraucēji no Rīgas visbiežāk dzīvo privātmājās, un tas apstiprina, ka līdz šim novērotais privātmāju celtniecības bums Rīgas
piepilsētas pašvaldībās piesaista migrācijas plūsmas no Rīgas.
Iedzīvotāju pārcelšanās uz Pierīgu ļoti reti ir saistīta ar nodarbinātības iespējām
piepilsētā vai strukturālām pārmaiņām darba tirgū. Vairumā gadījumu iedzīvotāji
maina dzīvesvietu, saglabājot esošo darbavietu. Tādēļ iedzīvotāji, kas pārcēlušies no
Rīgas, aktīvi iesaistās darba svārstmigrācijā. Vairums bijušo rīdzinieku no dzīvesvietas piepilsētā uz darbu dodas katru dienu un gandrīz tikpat bieži šim mērķim
izmanto vieglo automašīnu. Mazāk nekā puse no Rīgas attālāk esošajās pašvaldībās
dzīvojošo respondentu iesaistās svārstmigrācijā, bet Rīgu lielākā daļa no tiem apmeklē tikai ar nedaudz mazāku regularitāti. Tas apliecina galvaspilsētas funkcionālo
nozīmi ne tikai darbavietu izvietojumā, bet arī pakalpojumu pieejamībā un iespējās
pavadīt brīvo laiku.
Salīdzināti arī migrācijas motīvi respondentu grupām, kas ieradušies no Rīgas
un kas ieradušies no citām vietām. Visbiežāk minētais motīvs pārcelties uz Rīgas
pierobežas pašvaldībām ir ģimenes apstākļi (35,1% un 40,0%). Tā ir plaša motīvu
grupa un dažādi skaidrojama. Minot šo kā galveno pārcelšanās motīvu, iespējami
dažādi varianti – gan ģimeņu apvienošanās un kopdzīves uzsākšana, gan sociāla
rakstura problēmas.
Otrs biežāk minētais pārcelšanās iemesls migrantiem no Rīgas ir saistīts ar
mājokli (33,9%). Tas apstiprina mājokļu suburbanizācijas iezīmes Pierīgā un jau iepriekš konstatēto, ka vairums iebraucēju no Rīgas dzīvo privātmājās. Toties migrantiem no pārējām vietām otrs biežāk minētais pārcelšanās motīvs ir darbs (23,6%).
Trešais biežāk minētais pārcelšanās motīvs migrantiem no Rīgas ir apstākļi, kas saistīti ar dzīves vidi (16,1%). Tas ietver plašu pazīmju kopumu, sākot no dabas vides
pievilcības līdz pat infrastruktūras attīstības līmenim un pakalpojumu pieejamībai.
23
4.1. tabula
Ar Rīgu robežojošos pašvaldību iedzīvotāju grupu raksturojums
Jaunienācēji no
Rīgas
Vīrieši
Sievietes
15-25
26-40
41-65
Pamata
Vidēja
Augstākā
Strādā
Nestrādā
Mācās
Pensionārs
Zemi
Vidēji
Virs vidējā
Nenosauca
Dzīvoklis
Privātmāja
Lauku viensēta
Rīga
Vietējā pašvaldība
Citur
Neapmeklē
Vairākas reizes gadā
Vairākas reizes mēnesī
Vairākas reizes nedēļā
Katru dienu
Automašīna
Autobuss, mikroautobuss
Vilciens
Dzīvesvietu
nemainījušie
Demogrāfiskais
Dzimums
41,8%
43,1%
58,2%
56,9%
Vecuma grupas
30,6%
28,0%
55,9%
30,2%
16,1%
39,2%
Sociālekonomiskais
Izglītība
10,5%
18,4%
54,6%
43,2%
46,3%
27,0%
Nodarbinātības statuss
71,7%
55,8%
9,8%
7,5%
13,6%
19,2%
4,9%
17,5%
Ienākumu līmenis
20,3%
32,3%
45,1%
44,9%
31,6%
19,3%
3,0%
3,5%
Mājoklis
46,7%
54,8%
51,9%
41,9%
1,4%
3,3%
Mobilitāte
Darba un mācību vieta
74,7%
56,3%
19,1%
36,2%
6,2%
7,5%
Braucienu biežums uz Rīgu
0,3%
0,8%
2,6%
5,9%
21,4%
29,6%
33,9%
64,0%
41,3%
Transporta veids
57,1%
34,7%
34,2%
52,1%
8,7%
13,2%
N=287
N=1784
Abpusējās alternatīvas
p-vērtība / Asymp.Sig.
(2-tailed)
0,702
0,000
0,000
0,000
0,000
0,036
0,000
0,000
0,000
Avots: veidojusi autore pēc datu masīva „Rīgas aglomerācijas iedzīvotāji” 2007–2009. g.
24
Kopumā tas norāda uz piepilsētas zonas pievilcību migrācijas galamērķu klāstā Latvijā, lai gan izvirza nepieciešamību padziļināti analizēt dažādas piepilsētas apdzīvojuma formas.
Migrantu raksturojums pa zonām piepilsētas lauku teritorijā. Nākamajā posmā no kopējā respondentu skaita atlasīti tieši Rīgas piepilsētas lauku teritorijā dzīvojošie. Pirmajā zonā dzīvo 1379 respondenti, bet otrajā 411 respondenti, kopējais
skaits – 1790. Respondentu skaits abās zonās ir salīdzināms, jo tas ir proporcionāls
lauku iedzīvotāju skaitam abās zonās.
No Rīgas vairāk iedzīvotāju ir pārcēlušies uz 1. zonu, kas tieši robežojas ar Rīgas
pilsētu – 50,0% respondentu, uz otro zonu pārcēlušies 2 reizes mazāk – tikai 21,6%
aptaujāto. Savukārt uz 2. zonu pārcēlušies vairāk tie, kuri ienāk no citām pilsētām un
lauku teritorijām. Minētie fakti apstiprina, ka Latvijā tāpat kā citās valstīs darbojas
t. s. „vairāksoļu migrācija” (Iaquinta D., Dresher A., 2000).
Daudz nozīmīgākas atšķirības parāda 1. un 2. zonas respondentu grupu salīdzinājums pēc iepriekšējās dzīvesvietas pirms ierašanās Rīgas piepilsētā.
Pētījumā iegūtie dati liecina, ka 1. zonas un 2. zonas lauku iedzīvotāju kopumu
raksturo vairākas diezgan nozīmīgas atšķirības. Pirmās zonas lauku iedzīvotāji ir jaunāki, izglītotāki, starp viņiem ir vairāk strādājošo un privātmājās dzīvojošo. 4.3. attēlā
atspoguļota iedzīvotāju struktūra pēc iepriekšējās dzīves vietas. Lielais ienācēju īpatsvars 1. zonā no Rīgas ietekmē attiecīgajā teritorijā dzīvojošo iedzīvotāju kopumu.
%
60
50
40
30
20
10
0
Dzīves vietu
nav mainījis
No Rīgas
No citas
pilsētas
No laukiem
No citas valsts
1.zona
8,9
50,0
24,1
13,9
3,1
2.zona
12,2
21,6
37,5
24,7
4,0
Avots: veidojusi autore pēc datu masīva „Rīgas aglomerācijas iedzīvotāji” 2007.–2009. g.
4.3. attēls. Respondentu grupu raksturojums pa zonām (no kurienes ieradušies), %
25
Svārstmigrācija. Promocijas darbā periurbānās zonas izpētē kā viens no indikatoriem izmantota respondentu mobilitāte, tā ir viena no būtiskām periurbāno
teritoriju raksturojošām iezīmēm (Bocz G. A. u. c., 2008).
Tā kā ievērojama daļa 1. un 2. zonas lauku iedzīvotāju dažādu iemeslu dēļ
(darbs, mācības, citu vajadzību apmierināšana) ir mobila, pētījuma gaitā analizēts
braukšanai patērētais laiks. Pētījumā izmantots vidējais laiks, ko piepilsētas iedzīvotāji pavada ceļā no mājām uz darbu.
Vidējais braukšanas laiks uz darbu 1. un 2. zonas iedzīvotājiem būtiski neatšķiras. Vidējais braukšanas laiks uz darbu pirmās zonas iedzīvotājiem ir 27 minūtes,
bet otrās zonas iedzīvotāju vidējais braukšanas laiks uz darbu ir 26 minūtes. Braukšanas laiks uz darbu visvairāk atšķiras pirmās un otrās zonas iedzīvotājiem, kas
brauc strādāt uz Rīgu. Pirmās zonas iedzīvotāju vidējais braukšanas laiks uz darbu
vai mācībām Rīgā ir 35 minūtes, bet otrās zonas iedzīvotāji uz darbu vai mācībām
Rīgā vidēji brauc 48 minūtes. Savukārt uz vietas pašvaldībā strādājošie abās zonās
ceļam uz darbu vidēji patērē 14 minūtes. Citur strādājošie ceļam uz darbu patērē no
28 līdz 32 minūtēm. Dzimums, vecums, ienākumu līmenis, izglītības līmenis būtiski
neietekmē vidējo braukšanas laiku uz darbu 1. un 2. zonas respondentiem.
Analizējot datus par braukšanas biežumu uz Rīgu, var secināt, ka vidējais braukšanas biežums dažādās respondentu grupās svārstās no 54 reizēm līdz 228 reizēm
gadā (t. i. no vienas reizes nedēļā līdz četrām reizēm nedēļā). Minimālo braucienu
biežumu uzrāda 1. zonas pensionāri, bet maksimālo – 2. zonas respondenti, kas
strādā Rīgā. Biežāk uz Rīgu brauc 1. zonā dzīvojošie (162 – 3 reizes nedēļā), retāk
2. zonas iedzīvotāji (110 – 2 reizes nedēļā). Biežāk uz Rīgu brauc jaunāka gadagājuma iedzīvotāji (vecumā līdz 45 gadiem), vīrieši biežāk nekā sievietes. Biežāk uz Rīgu
brauc arī iedzīvotāji ar augstāko izglītību un ienākumiem virs vidējā līmeņa.
Gan kopējais braucienu biežums uz Rīgu, gan braucienu biežums uz darbu, mācībām, tirdzniecības (iepirkšanās) braucieni pirmās zonas respondentiem vairumā
gadījumu ir būtiski lielāki par otrās zonas respondentu braucienu biežumu. Dienesta,
darījumu braucienos augstāki rādītāji ir 2. zonas respondentiem. 2. zonas sievietēm
vidējais braucienu skaits uz darbu Rīgā ir lielāks nekā 1. zonas sievietēm (1. zonā –
25 un 2. zonā – 29), kā arī respondenti ar pamatizglītību 2. zonā ir mobilāki un viņu
vidējais dienesta un darījumu braucienu biežums ir lielāks nekā 1. zonas respondentiem (1. zonā – 11 un 2. zonā – 38). Mobilāki dienesta un darījumu braucienos
2. zonā ir arī jaunieši līdz 25 gadiem, iedzīvotāji 46–60 gadu vecuma grupā un īpaši
izteikta starpība ir vecuma grupā virs 60 gadiem (1. zonā – 3 un 2. zonā – 20). Iepirkšanās braucienu vidējais biežums ievērojami lielāks ir 1. zonas respondentiem.
Turpretī kultūras, sporta un izklaides braucieni, medicīnas pakalpojumu saņemšanas braucieni 2. zonas respondentiem ir būtiski biežāki par pirmās zonas
respondentu braukšanas biežumu. Īpaši krasi atšķiras vidējais kultūras, sporta un
atpūtas braucienu biežums uz Rīgu starp 1. un 2. zonas respondentiem vecuma grupā virs 60 gadiem (1. zonā – 18 un 2. zonā – 48), kā arī šo pašu aspektu skatot caur
nodarbinātības kategoriju – pensionāri izteikti mobilāki ir 2. zonā (1. zonā – 17 un
2. zonā – 53). Medicīnas pakalpojumus Rīgā vienlīdz bieži izmanto abu zonu iedzīvotāji. Savukārt vidējais sadzīves pakalpojumu braucienu biežums uz Rīgu lielāks ir
1. zonas iedzīvotājiem.
26
Dažādos laika posmos ienākušo migrantu grupu savstarpējs salīdzinājums
1. zonā. Lai detalizētāk raksturotu izveidojušos jauno daudzveidīgo sabiedrību,
savstarpēji salīdzinātas dažādas ienācēju grupas: no Rīgas, no citām pilsētām un no
laukiem. Pirmajā zonā būtiski atšķiras respondentu viedokļi par apmierinātību ar
dzīvesvietu. Dzīvesvieta vairāk patīk ienācējiem: no Rīgas (86,9%), no citām pilsētām (85,3%), mazāk patīk ienācējiem no laukiem (78,3%). Arī ar dzīvesvietu neapmierinātie visvairāk nākuši no laukiem (8,3%), salīdzinājumā ar neapmierinātajiem
rīdziniekiem (2,8%), kuri pārcēlušies uz 1. zonu.
%
50
40
30
20
10
0
1991-2000
Pēc 2000
1991-2000
1.zona
No citas valsts
No laukiem
No citas pilsētas
No Rīgas
8,6
27,1
29,3
30,4
Pēc 2000
2.zona
5,7
25,2
32,6
47,6
1,2
26,7
43,0
29,1
0
25,0
36,3
38,8
Avots: veidojusi autore pēc datu masīva „Rīgas aglomerācijas iedzīvotāji” 2007.–2009. g.
4.4. attēls. Respondentu grupu īpatsvara pārmaiņas pa zonām, %
Nodalītajos laika posmos mainās arī ienācēju sastāvs. No visiem ienācējiem, kas
ieradušies no citām valstīm, visvairāk (85,7%) ienākuši periodā līdz 1991. gadam
un tas skaidrojams ar bijušo padomju republiku iedzīvotāju migrāciju uz Baltiju,
lai uzlabotu savus dzīves apstākļus. Arī lauku iedzīvotāju migrācija uz 1. zonu līdz
1991. gadam ir vislielākā (47,7%) salīdzinājumā ar citiem periodiem. Vismazāk lauku iedzīvotāji migrējuši uz 1. zonu pēc 2000. gada (25,2%). Savukārt pretēja tendence vērojama Rīgas iedzīvotāju kustībā. No ienācēju grupām līdz 1991. gadam tieši no
Rīgas ienākušo iedzīvotāju grupa ir skaitliski vismazākā (22,0%), bet pēc 2000. gada
no Rīgas ienākušo iedzīvotāju grupa ir skaitliski vislielākā (47,6%).
Ienācēju grupai no Rīgas un citām pilsētām 1. vietā ir migrācijas motīvs – ģimenes apstākļi, bet ienācējiem no laukiem – darbs. Otrajā vietā starp migrācijas
motīviem ienācējiem no Rīgas ir mājoklis, ienācējiem no citām pilsētām – darbs,
bet ienācējiem no laukiem – ģimenes apstākļi. Trešajā vietā – ienācējiem no Rīgas ir
vides apstākļi, bet ienācējiem no citām pilsētām un laukiem – mājoklis.
27
Būtiskas atšķirības uzrāda arī piederības izjūtas salīdzinājums. No tiem kas pārcēlušies no Rīgas uz 1. zonu kā laucinieki jūtas 19,1%, no tiem, kas pārcēlušies no citām pilsētām kā laucinieki jūtas 34,2%, bet starp ienācējiem no laukiem kā rīdzinieki
jūtas 11,8%, kā pilsētnieki 39,6%, bet 48,6% kā laucinieki.
Dažādos laika posmos ienākušo migrantu grupu savstarpējs salīdzinājums
2. zonā. Dažādu ienācēju grupu viedoklis par apmierinātību ar dzīvesvietu 2. zonā ir
atšķirīgs salīdzinājumā ar 1. zonas respondentu viedokļiem. Šajā zonā dzīvesvieta mazāk patīk tieši ienācējiem no Rīgas, tikai 66,2% (1. zonā – 86,9%), bet no citām vietām
ienākušie ar dzīvesvietu ir apmierināti (74,2%). 2. zonā ir lielāks ar dzīvesvietu neapmierināto skaits – 9,6%, pie tam lielāka neapmierinātība ar dzīvesvietu ir ienācēju vidū
pēc 2000. gada. Salīdzinot ar 1. zonu, 2. zonā gandrīz 3 reizes lielāks ir respondentu
skaits, kuri izvēlējušies atbildi „grūti pateikt”, kas liecina par zināmu neapmierinātību.
Līdz 2000. gadam 2. zonā visvairāk ienācēju ir no citām pilsētām (43%), vismazāk no laukiem (26,7%). Arī pēc 2000. gada ienācēji no laukiem veido vismazāko
īpatsvaru (25%) starp ienācēju grupām, un to īpatsvars ir līdzīgs kā 1. zonā. Pēc
2000. gada skaitliski lielākā ienācēju grupa 2. zonā ir ienācēji no Rīgas (38,8%).
Tāpat kā 1. zonā arī 2. zonā galvenais migrācijas motīvs ir ģimenes apstākļi,
otrajā vietā ir mājoklis, bet trešajā darbs. Pie tam šāds sadalījums saglabājas gan
starp ienācējiem līdz 2000. gadam, gan arī starp ienācējiem pēc 2000. gada.
Līdzīgi 1. zonai arī 2. zonā pieaug respondentu skaits, kas sevi izjūt kā rīdzinieki,
šīs grupas īpatsvars pieaudzis no 10,5% starp respondentiem, kas ienākuši līdz 2000. gadam, līdz 14,5% starp respondentiem kas ienākuši pēc 2000. gada. Tomēr, salīdzinot
ar 1. zonu, šādu respondentu īpatsvars 2. zonā ir mazāks nekā 1. zonā un veido tikai
14,5%, bet pieaug respondentu skaits, kas jūtas kā laucinieki, un šī grupa veido 36,7%.
Ienācēju grupu īpatsvara pārmaiņas 1. un 2. zonā dažādos laika periodos uzskatāmi parādītas 4.4. attēlā. Ienācēju skaits no laukiem ir lielāks 2. zonā, pie tam dažādos
laika periodos to īpatsvars tikpat kā nav mainījies (26,7% un 25,0%). 2. zonā ienācēju no laukiem ir ievērojami mazāk, turklāt šim īpatsvaram ir tendence samazināties
(no 14,2% laika periodā līdz 2000. gadam līdz 9,8% laika periodā pēc 2000. gada).
Relatīvi liels 2. zonā ir ienācēju skaits no citām pilsētām, līdz 2000. gadam šīs grupas
īpatsvars bija 43%, bet pēc 2000. gada nedaudz samazinājies – 36,3%. Ienācēju grupa
no citām pilsētām bija dominējošā 2. zonā laika periodā līdz 2000. gadam. Mazāks
ienācēju grupas no citām pilsētām īpatsvars ir 1. zonā, līdz 2000. gadam tas veidoja
27%, bet pēc 2000. gada tas samazinājies līdz 22,4%.
Ar ekonometriskās metodes (regresijas Logit modeļi) palīdzību analizēta 1. zonas iedzīvotāju sastāva un dzīvesvietas maiņas motīvu varbūtība atkarībā no reģionālām migrācijas plūsmām. Izmantoti pavisam 3 modeļi:
1. modelī migranti no pārējām pilsētām salīdzināti ar migrantiem no Rīgas,
2. modelī migranti no laukiem salīdzināti ar migrantiem no Rīgas,
3. modelī migranti pēc 2000. gada salīdzināti ar migrantiem no 1991. līdz
2000. gadam.
Ja salīdzina migrantus, kas iebraukuši no citām pilsētām, ar migrantiem no Rīgas, tad iedzīvotāju dzimumam, izglītībai un vecumam nav būtiskas atšķirības. Arī
migrantiem no laukiem, salīdzinājumā, ar migrantiem no Rīgas vecumam un dzimumam nav būtiskas atšķirības, bet no laukiem iebrauc daudz mazāk iedzīvotāju ar
28
vidējo un augstāko izglītību. Visi migrācijas iemesli būtiski atšķiras gan pilsētu migrantiem, gan lauku migrantiem salīdzinājumā, ar migrantiem no Rīgas. Migrantiem
gan no pilsētām, gan no laukiem izteikti dominē divi iemesli: darbs un mācības,
turpretī migrantiem no Rīgas dominējošie iemesli ir mājoklis, lētāka dzīve un neekonomiskie jeb ar vidi saistītie iemesli. Protams, migranti no pilsētām un laukiem
sevi daudz biežāk uzskata par pilsētniekiem vai lauciniekiem nekā migranti no Rīgas, kas sevi arī laukos uzskata par rīdziniekiem. Paradoksāli, ka migrantu no citām
pilsētām un arī no laukiem ar ienākumiem virs vidējā līmeņa ir salīdzinoši vairāk
nekā migrantu no Rīgas. Varbūt tas skaidrojams ar to, ka migrantiem no Rīgas ir
daudz augstāks subjektīvā vērtējuma slieksnis, kas ir ienākumi virs vidējā līmeņa.
4.3. PERIURBĀNĀS MIGRĀCIJAS PLŪSMAS UN MODELIS
Lai raksturotu migrācijas plūsmas, izmantoti LR Centrālās statistikas pārvaldes
publicētie un nepublicētie dati par iekšējās migrācijas apjomu un plūsmām abu zonu
lauku teritorijās periodā no 2006. gada līdz 2008. gadam.
Zinātniskajā literatūrā dažādos teorētiskajos modeļos norādīti migrācijas plūsmu
virzieni periurbānā telpā, nekonkretizējot to apjomus. Tāpat teorētisko modeļu
autori pauž viedokli, ka migranti periurbānajā zonā ierodas no dažādiem apdzīvojuma tipiem.
Pētījumā iegūtie rezultāti par migrācijas plūsmu apjomu un virzieniem attēloti
grafiskā veidā (sk. 4.5.attēlu).
Avots: veidojusi autore.
4.5. attēls. Rīgas periurbānās zonas migrācijas modelis
29
Darba autore, salīdzinot plūsmu virzienus, novērtējusi gan Rīgas periurbānās
telpas migrācijas plūsmu virzienus, gan arī to absolūtos lielumus. Pamatojoties uz
pētījuma rezultātiem, var secināt, ka Pierīgas lauku teritorijās, sevišķi 1. zonā, dominē migranti no Rīgas, to īpatsvars tuvojas trīs ceturtdaļām no ienācēju skaita
(74,2%). Kaut arī šajā teritorijā vērojamas endogēnā lauku attīstības modeļa iezīmes,
pēc autores domām, lielais no Rīgas ienākušo migrantu apjoms un īpatsvars nosaka
to, ka pārmaiņas Rīgas piepilsētas teritorijās galvenokārt notiek pilsētas ekspansijas
rezultātā, nevis mainoties lauku attīstības fokusam (sociālai un ekonomiskai lauku
teritoriju attīstībai).
4.4. IEDZĪVOTĀJU VĒRTĒJUMS PAR PĀRMAIŅĀM
LAUKOS PILSĒTU IETEKMES TERITORIJĀS
Detalizētāka viedokļa noskaidrošanai par parādībām, kas saistītas ar ienācējiem
piepilsētas teritorijā, kuri iegādājušies privātmājas renovēšanai vai zemi privātmāju
būvniecībai, vai jaunu privātmāju kādā no jaunajiem privātmāju ciematiem, tika
veiktas daļēji strukturētas intervijas.
Papildus datu masīva analīzei tika veikta pilsētu un lauku iedzīvotāju aptauja
(anketa ar atklātajiem jautājumiem), lai izzinātu, kā pārmaiņu procesi piepilsētu
lauku teritorijās tiek vērtēti gan no pilsētnieku puses, gan no lauku iedzīvotāju skatījuma. Aptaujā (n = 515), piedalījās vienāds skaits lauku un pilsētu iedzīvotāju.
Anketu analīze rāda, ka 188 (37%) respondenti dziļāk skata piepilsētas laukus,
bet 327 (33%) respondentu atbildes attiecas uz lauku teritorijām kā tādām.
Respondentiem vajadzēja nosaukt procesus, kurus viņi ievērojuši piepilsētu lauku teritorijās. Apkopojot respondentu atbildes, var nodalīt šādas procesu grupas:
1. Vides procesi:
1.1. dabas vide – bioloģiskās izmaiņas, dabas vides samazināšanās un sadrumstalošanās, pieaug cilvēku veidoti stādījumi, izmainās tradicionālās lauku ainavas, gan dabas, gan kultūrainavas;
1.2. lauku kultūrvide – sakoptība.
2. Jauno apdzīvoto vietu veidošanās un to novērtējums.
3. Pilsētnieku un attālāku lauku teritoriju iedzīvotāju ienākšana piepilsētās.
4. Pārmaiņas lauku kopienas struktūrā, cilvēka dzīves stilā, domāšanā.
5. Vietējo kopienu sociālekonomiska rakstura pārmaiņas – teritorijas maina
savu ekonomisko izmantojumu no dominējošā lauksauksaimnieciskā uz
daudzveidīgu izmantojumu, attīstot privātmāju būvniecību, infrastruktūru,
pakalpojumu sfēru, dažādus rekreācijas objektus u. c.
6. Modernizācija.
Pilsētu iedzīvotāju vērtējumā sastopamas vairāk pozitīvas atziņas salīdzinājumā ar lauku iedzīvotāju vērtējumu par periurbānajās teritorijās notiekošajiem
procesiem.
30
Daļa pozitīvo atziņu lauku iedzīvotāju skatījumā ir līdzīgas pilsētnieku atziņām. Tās saistītas ar pilsētu iedzīvotāju vēlmi pārcelties dzīvot tuvāk lauku videi,
ar šo teritoriju iekopšanu un sakārtošanu, kļūstot par pievilcīgām cilvēku ikdienas
dzīves apstākļiem. Lauku iedzīvotāji uzskata, ka piepilsētu teritorijas attīstās daudz
izteiktāk, tām ir labākas iespējas attīstīties, piesaistīt investorus, salīdzinājumā ar attālajām lauku teritorijām. Bez tam lauku iedzīvotāji uzskata, ka pozitīvi ir tas, ka lauki
pavisam neizmirst vismaz lielāku pilsētu tuvumā un ka cilvēki labāk izvēlas dzīvot
tuvāk pilsētai, nevis laukos.
Pilsētas iedzīvotāju negatīvās atziņas par piepilsētās notiekošo arī var iedalīt
vairākās grupās. Par negatīvu parādību pilsētnieki uzskata iedzīvotāju pārgrupēšanos,
jo cilvēki no lauku teritorijām pārceļas tuvāk pilsētai, laukos iedzīvotāju paliek mazāk, bet piepilsētas teritorijās cilvēku ir pārāk daudz. Tas izjauc latvisko dzīves vidi un
apdraud latvisko identitāti, samazina lauku kultūras identitāti. Bieži vien laukos, kas
atrodas tuvu pilsētām, ienāk pilsētas vidē esošas tendences. Dažādi pasākumi padara
lauku dzīvi trokšņainu, tā mainot priekšstatu par kluso lauku dzīvi.
Lauku iedzīvotāju negatīvās atziņas par piepilsētas lauku teritorijā notiekošajiem procesiem arī centrējas vairākos skatījumos. Lauku iedzīvotāju negatīvais skatījums uz izvērsto celtniecību piepilsētas lauku teritorijās saistīts ar bažām par lauku
kā dzīves telpas ilgtspēju.
Pilsētas ietekmi aptaujātie saskata galvenokārt trīs redzējumos.
Pirmais – pazūd lauku tradicionālais nodarbošanās veids, lauki saplūst ar pilsētām un līdz ar to zaudē savu nozīmi. Tādēļ izteikts viedoklis, ka celtniecība būtu
jāatļauj tikai lauksaimniecībai nederīgā zemē.
Otrais ir saistīts ar ekoloģisku vērtējumu. Aptaujātie saskata, ka lauku teritorijās
mainās vide, daudz kas tiek iznīcināts (augi, koki, līdz ar to putni pārlido uz nomaļākām un klusākām vietām). Savukārt trešais viedoklis, ko pauž aptaujātie laucinieki,
ir vērojums par pārmaiņām sabiedrībā piepilsētas lauku teritorijās. Notiek cilvēku
atsvešināšanās. Zūd saikne starp kaimiņiem, pozitīva gaisotne. Tas ir tas, ar ko lauki
senāk izcēlās. Izskan pat apgalvojums, ka piepilsētas lauku teritorijās dzīvojošie cilvēki dzīves uztverē sāk līdzināties pilsētniekiem.
31
SECINĀJUMI
Promocijas darba mērķis ir sasniegts – pētījumā izvērtētas apdzīvojuma pārmaiņas piepilsētas teritorijās, analizējot iedzīvotāju sastāvu un ģeogrāfiskās mobilitātes norises Latvijā. Iepriekšējo pētījumu analīze, darbā izmantotā statistikas datu un
iedzīvotāju apsekojuma rezultātu interpretācija atspoguļota šādos secinājumos.
1. Darbā izmantotā metode, pilsētu ietekmes zonu sadalot 2 daļās – teritorijās,
kam ir tiešā robeža ar pilsētu (1. zona), un pārējās pilsētu ietekmes teritorijās
(2. zona), – dod iespēju noskaidrot periurbānās teritorijas detalizētākas atšķirības. Bez tradicionāliem periurbāno teritoriju raksturojošiem lielumiem –
migrācijas un darba svārstmigrācijas, periurbāno zonu būtiski raksturo mācību, kultūras, pakalpojumu, medicīnas braucienu biežums uz pilsētu.
2. Latvijā iedzīvotāju skaits kopumā samazinās gan dabiskā pieauguma, gan
migrācijas dēļ, turpretī lielo pilsētu periurbānajās zonās, iedzīvotāju skaits
palielinās galvenokārt iekšējās migrācijas rezultātā. Vislielākais iedzīvotāju
skaita pieaugums ir teritorijās, kurām ir kopīgas robežas ar pilsētu. Rīgas
piepilsētas 1. zonā iedzīvotāju skaita pieaugums laika posmā no 2005. līdz
2008. gadam ir 22,6%, bet iedzīvotāju pieaugums migrācijas rezultātā veido
95% no kopējā iedzīvotāju skaita pieauguma. Kopējais iedzīvotāju skaita pieaugums Jelgavas rajona 1. zonā veido 4,1%, bet iedzīvotāju skaita pieaugums
migrācijas rezultātā ir 1,4 reizes lielāks par kopējo pieaugumu. Rēzeknes, Jēkabpils, Liepājas, Valmieras piepilsētas zonā kopējais iedzīvotāju pieaugums
ir negatīvs, bet iedzīvotāju skaita pieaugums migrācijas rezultātā ir pozitīvs
un veido 1–3% no kopējā iedzīvotāju skaita. Ventspilī un Daugavpilī piepilsētas zonās gan kopējais iedzīvotāju skaita pieaugums, gan pieaugums migrācijas rezultātā ir negatīvs.
3. Rīgas periurbānajā teritorijā iedzīvotāju kopumu veido četras iedzīvotāju
grupas:
- iedzīvotāju daļa, kas dzīvesvietu nav mainījusi,
- ienācēji no Rīgas,
- ienācēji no citām mazākām pilsētām,
- ienācēji no citām lauku teritorijām.
Pēc 2001. gada dominē ienācēji no Rīgas, toties samazinās ienācēju skaits
no citām lauku teritorijām. Salīdzinot rādītājus par ienācējiem laika periodā
līdz 1991. gadam ar ienācējiem pēc 2001. gada, samazinās ienācēju skaits ar
pamatizglītību (12–9%), pieaug ienācēju skaits ar augstāko izglītību (26,1–
48,1%), kā arī pieaug iedzīvotāju skaits ar ienākumu līmeni „virs vidējā”
(16,3–32,0%). Ienācēju grupu pārmaiņas uzskatāmi pierāda, ka laika gaitā
iedzīvotāju kopuma struktūra mainās un kļūst daudzveidīgāka atspoguļojot
periurbānajā telpā notiekošos procesus.
4. Pēc 2000. gada no Rīgas iebraukušie respondenti salīdzināti ar respondentiem, kuri dzīvesvietu nav mainījuši un, dzīvo Rīgas piepilsētas teritorijā vairāk kā 10 gadus. Šie respondenti ir jaunāki, tiem biežāk ir augstākā izglītība,
augstāks ienākumu līmenis, vairāk kā 70% aptaujāto iebraucēju no Rīgas ir
32
nodarbinātie. Salīdzinot migrācijas motīvus, visbiežāk minētais motīvs abām
respondentu grupām ir ģimenes apstākļi (35,1% un 40,0%), otrs biežāk minētais pārcelšanās iemesls migrantiem ir saistīts ar mājokli (33,9%). Tas apstiprina mājokļu suburbanizācijas iezīmes Pierīgā un to, ka vairums iebraucēju no Rīgas dzīvo privātmājās. Migrantiem no citām pilsētām un lauku
teritorijām otrs biežāk minētais pārcelšanās motīvs ir darbs (23,6%). Trešais
biežāk minētais pārcelšanās motīvs migrantiem no Rīgas ir apstākļi, kas saistīti ar dzīves vidi (16,1%). Motīvu analīze rāda, ka samazinās nodarbinātības
faktora nozīme, pieaug mājokļa nozīme un pēdējos gados – arī vides faktora
nozīme.
5. Salīdzinot abu zonu lauku teritorijā ienākušos respondentus, 1. zonas lauku teritorijai ir raksturīgs lielāks pēdējo 10 gadu laikā ieceļojušo īpatsvars
(28,5%) salīdzinājumā ar 2. zonā ieceļojušo īpatsvaru šajā periodā (19,8%).
Nozīmīgas atšķirības parāda 1. un 2. zonas respondentu grupu salīdzinājums
pēc iepriekšējās dzīves vietas pirms pārcelšanās uz piepilsētas teritoriju.
No Rīgas vairāk iedzīvotāju ir pārcēlušies uz 1. zonu, kas tieši robežojas ar
Rīgu – 50,0% respondentu, uz 2. zonu pārcēlušies 2 reizes mazāk – tikai
21,6% aptaujāto. Savukārt uz 2. zonu, vairāk pārcēlušies tie, kuri ienāk no
citām pilsētām (37,5% uz 2. zonu, 24,1% uz 1. zonu) un lauku teritorijām
(24,7% uz 2. zonu, 13,9% uz 1. zonu).
Salīdzinot 1. un 2. zonas respondentu skaitu atbilstoši tam, kur atrodas viņu
darbavieta vai mācību vieta, 1. zonā dominē respondenti, kuru darbavieta vai
mācību vieta atrodas Rīgā (51,4%), bet otrajā vietā ir respondenti, kuri strādā
vietējās pašvaldības teritorijā (24,9%). Otrajā zonā situācija ir atšķirīga, skaita
ziņā izteikti dominē respondenti, kas strādā uz vietas vietējās pašvaldībās
(40,8%), bet otrajā vietā ir respondenti, kuri strādā Rīgā (26,3%).
6. Mobilitātes datu analīze rāda, ka 1. zonas un 2. zonas iedzīvotāju kopuma
atšķirības nosaka arī katras grupas mobilitātes raksturojumu. Mobilitātes rādītāji 1. zonas iedzīvotājiem ir augstāki. 62% respondentu no 1. zonas brauc
uz Rīgu katru dienu vai 3–4 reizes nedēļā, bet no 2. zonas tikai 37%. Savukārt
1–2 reizes mēnesī un 3–4 reizes mēnesī no 1. zonas brauc 16%, bet no 2. zonas – 41% aptaujāto. Respondentu sociāli demogrāfiskie rādītāji būtiski neietekmē braukšanas laiku uz darbu. Vidējais braukšanas laiks uz darbu 1. un
2. zonas iedzīvotājiem ir 26–27 minūtes. Braukšanas laiks uz darbu visvairāk
atšķiras pirmās un otrās zonas iedzīvotājiem, kas brauc strādāt uz Rīgu. Pirmās zonas iedzīvotāju vidējais braukšanas laiks uz darbu vai mācībām Rīgā
ir 35 minūtes, bet otrās zonas iedzīvotāji uz darbu vai mācībām Rīgā vidēji
brauc 48 minūtes.
Gan kopējais braucienu biežums uz Rīgu, gan braucienu biežums uz darbu,
mācībām, tirdzniecības (iepirkšanās) braucieni pirmās zonas respondentiem
vairākumā gadījumu būtiski pārsniedz otrās zonas respondentu braucienu
biežumu. Turpretī kultūras, sporta un izklaides braucienu, medicīnas pakalpojumu saņemšanas braucienu biežums otrās zonas respondentiem ir būtiski
lielāks par pirmās zonas respondentu braukšanas biežumu.
33
7. Ienācēju grupu savstarpējs salīdzinājums pa zonām parāda, ka 1. zonā būtiski
atšķiras respondentu viedoklis par apmierinātību ar dzīvesvietu. Dzīvesvieta
vairāk patīk ienācējiem no Rīgas (86,9%) un no citām pilsētām (85,3%), bet
mazāk patīk ienācējiem no laukiem (78,3%). Dažādu ienācēju grupu apmierinātība ar dzīvesvietu 2. zonā atšķiras salīdzinājumā ar 1. zonas respondentu
viedokli. Šajā zonā dzīvesvieta mazāk patīk tieši ienācējiem no Rīgas (tikai
66,2%, turpretī 1. zonā – 86,9%), bet no citām vietām ienākušie ar dzīvesvietu ir apmierināti (74,2%).
8. Izveidotais Rīgas periurbānās teritorijas modelis ļauj novērtēt teorētiskajos
modeļos aprakstīto, ne tikai pārvietošanās virzienus, bet arī apjomus. 1. zona
no 2. zonas lauku teritorijas atšķiras ar to, ka iebraukušo migrantu skaits tajā
ir būtiski lielāks (3,5 reizes). 74,2% visu iebraukušo migrantu 1. zonas lauku
teritorijā ir izceļojuši no Rīgas, turpretim 2. zonas lauku teritorijā Rīgas migrantu īpatsvars nepārsniedz 40,0%. Migrācijas plūsmas īpatsvars procentos
no pārējās Latvijas teritorijas uz periurbāno zonu ir būtiski mazāks (14,6%)
par plūsmu īpatsvaru uz 2. zonas lauku teritoriju (47,6%).
Veiktais pētījums ļauj secināt, ka Rīgas periurbānajā teritorijā, sevišķi 1. zonā,
dominē migranti no Rīgas, to īpatsvars tuvojas trim ceturtdaļām ienācēju
(74,2%). Kaut arī šajā teritorijā vērojamas endogēnā lauku attīstības modeļa
iezīmes, pēc autores domām, lielais no Rīgas ienākušo migrantu apjoms un
īpatsvars nosaka to, ka pārmaiņas Rīgas piepilsētas teritorijās galvenokārt
notiek pilsētas ekspansijas rezultātā, nevis mainoties lauku attīstības fokusam
(sociālai un ekonomiskai lauku teritoriju attīstībai).
9. Lauku teritorijās, kas atrodas pilsētu ietekmes zonās, veidojas jauns sabiedrības modelis, kas sastāv no četrām pamatgrupām – vietējiem, ienācējiem no
Rīgas, ienācējiem no citām pilsētām un ienācējiem no citām lauku teritorijām, kurus vieno kopīga teritorija. Tai pašā laikā atšķirīgās vērtības, vajadzības un dzīvesveids ietekmē šīs teritorijas pārveidi atbilstoši grupu interesēm.
10. Papildus kvantitatīvajiem rādītājiem ar kvalitatīvo izpētes metodi (intervijas)
iegūta informācija, kas atspoguļo iedzīvotāju vispārējo viedokli par notiekošajām pārmaiņām periurbānajā telpā. Tās pārmaiņu vērtējumā vērojamas
pilsētas un lauku iedzīvotāju viedokļu atšķirības
- Kā vieni, tā otri pilsētu ietekmes zonu lauku teritorijās notiekošās izmaiņas vērtē gan pozitīvi, gan arī negatīvi.
- Pilsētnieki pozitīvo saskata jaunu iedzīvotāju ienākšanā šajās teritorijās,
jo tiek celtas privātmājas, samazinās atšķirības starp pilsētām un laukiem,
ar pilsētnieku ienākšanu attīstās arī lauku teritorijas, šajās teritorijās
notiek straujāka telpas attīstība. Kā negāciju pilsētnieki min darbavietu
trūkumu, kas pārvērš piepilsētas teritorijas par guļamvagoniem. Tiek iznīcināta dabīgā apkārtējā vide, lauki tiek pārtaisīti par pilsētām.
- Lauku iedzīvotāju skatījums par notiekošo šajās piepilsētas zonās ir
nedaudz atšķirīgs. Par pozitīvāko viņi uzskata visu jaunāko tehnoloģiju
izmantošanas iespējas un labākas iespējas piesaistīt investorus. Tomēr
salīdzinājumā ar pilsētniekiem viņi kritiskāk vērtē piepilsētas zonā
34
notiekošos procesus. Par galvenajām negācijām lauku iedzīvotāji uzskata
lauksaimniecisko zemju izmantošanu apbūvei, pārapdzīvotības veidošanos
šajās teritorijās, nepietiekami saudzīgu attieksmi pret dabu, tās resursiem.
Minēts, ka no ciematu celšanas, kas notiek ienācēju interesēs, cieš vietējie
iedzīvotāji.
11. Promocijas darba rezultāti akcentē nepieciešamību pēc turpmākiem pētījumiem apdzīvoto vietu līmenī, dažādu iedzīvotāju grupu skatījumā un salīdzinājumā ar līdzīgiem procesiem citās Austrumeiropas zemēs. Jāturpina pētīt
pilsētu ietekme, izvērtējot ikdienas mobilitātes virzienus un citas funkcionālās saites. Līdzšinējos pētījumos bija uzsvērta suburbanizācijas izpēte, maz
uzmanības pievērsts kontrurbanizācijas norisēm un periurbānai attīstībai.
UNIVERSITY OF LATVIA
FACULTY OF GEOGRAPHY AND EARTH SCIENCES
DEPARTMENT OF GEOGRAPHY
Ženija Krūzmētra
CHANGES IN RURAL
SETTLEMENT PATTERNS OF
PERI-URBAN AREAS OF LATVIA
Summary of the Doctoral Thesis
For the Degree of Doctor of Geography
Subbranch: Human Geography
Supervisor: Dr. geogr., professor
Zaiga Krišjāne
Rīga, 2011
Ā
This dissertation was written at the Department of Geography of the Faculty of
Geography and Earth Sciences of the University of Latvia. Support for the dissertation was provided by the European Social Fund’s Project No. 1DP/1.1.2.1.2/09/IPIA/
VIAA/004, “Support for Doctoral Studies at the University of Latvia,” from October
2005 until September 2010.
Supervisor: Professor Dr. geogr. Zaiga Krišjāne
THE PROMOTION COUNCIL
Head of Council: Professor Dr. geogr. Agrita Briede
Members: Dr. geogr. Anita Draveniece, Vice-Chair
Professor Dr. geogr. Zaiga Krišjāne
Professor Dr. geogr. Oļģerts Nikodemus
Dr. geogr., Dr. habil. oec. Pārsla Eglīte
Professor Dr. habil. geogr. Māris Laiviņš
Reviewers: Professor Dr. habil. oec. Baiba Rivža,
Latvia University of Agriculture
Professor Dr. habil. hist., Dr. geogr. Jānis Štrauhmanis,
Riga Technical University
Dr. geogr. Elke Knappe,
Institute of Regional Geography, Leipzig, Germany
The dissertation will be defended at a public session of the Promotion Council of
the University of Latvia Geography Sector at the Faculty of Geography and Earth
Sciences, Alberta Street 10, Rīga, at 13.00 on 2 September, 2011.
The dissertation is available at the Library of the University of Latvia, Kalpaka
Boulevard 4, Rīga and at the Academic Library of Latvia, Rūpniecības Street 10, Rīga
Reviews can be submitted to: Dr. geogr. Zaiga Krišjāne, Faculty of Geography and
Earth Sciences, University of Latvia, Raiņa Boulevard 19, Rīga LV-1586, Latvia.
Fax +371 67332704, e-mail [email protected]
© University of Latvia, 2011
© Ženija Krūzmētra, 2011
ISBN 978-9984-45-389-7
CONTENTS
INTRODUCTION ..................................................................................................................38
Aim of the Dissertation ...................................................................................................39
The Research Tasks ............................................................................................................40
Scientific Novelty of the Dissertation .............................................................................40
Approbation of the Results ..............................................................................................41
THE CONTENTS OF THE DISSERTATION....................................................................45
1 THEORETICAL CONCEPTS AND MODELS IN RURAL STUDIES ....................45
2 POPULATION MOBILITY AS SETTLEMENT EFFECTING PROCESS IN
SURROUNDING AREAS OF LARGE CITIES ............................................................50
3 DATA, METHODS AND RESEARCH TERRITORY ................................................52
4 CHANGES IN THE POPULATION COMPOSITION IN THE
SURROUNDING AREAS OF LARGE CITIES IN LATVIA .....................................55
4.1. Changes in the population numbers in the surrounding areas of large
cities in Latvia ............................................................................................................55
4.2. Changes in the population composition in the peri-urban areas of Rīga .........57
4.3. Peri-urban migration flows and model .................................................................65
4.4. Views of local respondents about changes in the surrounding areas of
large cities ...................................................................................................................66
CONCLUSIONS ......................................................................................................................68
REFERENCES ..........................................................................................................................72
38
INTRODUCTION
Fundamental changes in the population structure of rural territories occurred in
the late 20th and early 21st century. The emergence of the post-industrial society led
to new value systems and, therefore, different ideas about the fundamental nature
and public role of rural areas. Transformations in the suburban territories of major
cities have been occurring far more swiftly and visibly. In Latvia and other Central
and Eastern European countries, as opposed to Western Europe and the United
States, these processes take place in the situation of negative natural growth and
intensive emigration of members of the labour force.
Change processes in the rural areas that are influenced by big cities have to do
not only with changes in the use of land, but also with fundamental transformations
in the communities and lifestyles of the society. Taken together, these processes
are referred to as peri-urbanism, and usually they are considered in the context of
processes of suburbanisation and counter-urbanisation processes. Geographers and
representatives of many other fields of science study these changes.
Peri-urban territories generally have a mosaic-type structure, with alternating
typical elements of both urban and rural environments (building coverage,
landscape, use of land, etc.) (Atkinson A., 1999; Cavailhes J. et al., 2004; Hogarth K.,
2005a, 2005b; Halfacree K., 2006a, 2006b, 2007; Bocz G.A. et al., 2008; Hornis W. et
al., 2008). Despite the agricultural origins of such territories, they are closely linked
to cities, a substantial increase in population take place there, and a considerable
geographic mobility is characteristic of their inhabitants.
One change that has attracted particular attention is the shift in the meaning
of rural areas for local residents. Under the conditions of industrialisation, cities
were the main draw, and the main flow of migration was in the direction of the
city as a political, industrial, administrative and cultural centre. During the latter
half of the 20th century, people all over the world began to change their human
value orientations, and wealthier people began to look for living spaces outside of
the city centres – in suburban areas and in closer or more distant rural territories.
This process led to a new inflow of residents and, consequently, to an increase in
population numbers and substantial changes in population structures.
In many European countries, territories which have private houses on former
farmlands have been expanding. Peri-urban zones represent a very high proportion
of overall territories in these countries, and there is a substantial concentration of
population numbers in such areas. In France, for instance, peri-urban territories
cover 53% of the country’s land and 25% of the population live there. The respective
numbers in the Netherlands are 57% and 38%, in Belgium – 40% and 34%, and in
Great Britain – 36% and 27% (Territory Matters..., 2006).
Since the restoration of Latvia’s independence in the late 20th century, changes
were seen in rural areas, and today Latvia is similar to many other countries in the
world in terms of simultaneous migration not only from rural to urban territories,
but also in the opposite direction, with urban residents migrating to the rural
39
territories that are located near cities. Such a rapid influx of urban residents in
certain rural territories in Latvia is an entirely new phenomenon, which has resulted
in particularly rapid processes of change.
Rural areas in Latvia have been increasingly studied over the last 20 years,
especially in terms of the revaluation of the importance of these areas for the
society and various social and economic changes (Tisenkopfs, T., 1998, 1999;
Zobena, A., 1999; Rivza, B, 2000; Kruzmetra, M., Rivza, B., 2001; Strikis, V., 2007;
Sumane, S., 2010; Rasnaca, L., 2011). A number of Latvian scholars have studied
such geographical aspects of Latvia’s rural areas as their rational use, population and
development (Eglīte, P. et al., 1977; Kasparovica, M., Zīverte, V., 1984; Melluma, A.,
1996; Knappe E., Krauklis A., 1998; Jankevics, J., 2000; Markausa, I., 2000; Krisjane,
Z., Bauls, A., 2007; Krisjane, Z., Berzins, M., 2009; Penēze Z., 2009; Penēze, Z.,
Nikodemus, O., Kruze I., 2009; Kule, L., 2008, 2009; etc.).
Stratification in the Latvian society has led to a situation in which some urban
residents in Latvia have reassessed their needs, with increasing welfare and income.
They have moved to rural territories that are located near cities. A richer stratum
of residents populated the rural areas (Caruso, G. et al., 2001). The result is that
major social changes have occurred in many rural territories, and urban and rural
residents assess them differently or even have opposing views. There are many
developments characteristic of these changes: urban residents have moved to rural
territories, the number of new private houses has increased, new housing estates
are built, the real estate market for land and private houses has been established
and developed, agricultural lands are transformed into building lands, and there has
been an increase in the household income of a certain segment of the society. These
changes most of all are perceived visually.
The emergence of peri-urban territories is likely to become one of the main
developmental trends in rural areas in the future (Caruso, G. et al., 2001), which
means that it is important to gain a broader understanding of peri-urban processes
and changes in the population structure in Latvia.
In this dissertation, changes in rural settlement patterns in peri-urban areas
have been analysed on the basis of an evaluation of one component with respect
to population namely changes in population numbers and compositions. To this
author, rural areas represent territories that have not been defined as cities/towns in
administrative terms. In the previous scholarly research in Latvia, rural territories
that are under the influence of cities have been described as suburban rural
territories. Contemporary Western researchers, in turn, analyse rural territories
which are influenced by cities on the basis of the concept of peri-urban areas. This
became more important in the late 20th century.
Aim of the Dissertation
To assess changes in population structures in peri-urban territories, analysing
the composition and mobility of local residents in Latvia.
40
The Research Tasks
1) Examine the existing studies about rural areas in geographic and related
terms;
2) Describe peri-urban development as an important area of research in Europe
and the rest of the world;
3) Assess theories about population structure changes and mobility in periurban areas;
4) Analyse the changes in population structures and mobility in rural territories
which are influenced by cities in Latvia;
5) Assess changes in population structures and mobility in the peri-urban area
of Rīga.
Scientific Novelty of the Dissertation
- This is the first time that the concept of peri-urban development has been
used to analyse changes in population structures in peri-urban rural areas of
Latvia, in line with the latest theories about rural areas and mobility;
- This is the first time that a researcher in Latvia has assessed links among
various types of settlements in the peri-urban zone of Rīga, analysing the
composition of the population, as well as the motivations of people who are
involved in migration and commuting in terms of their commutes, decisions
to move etc.;
- The author has developed a new methodology to describe the frequency of
commuting (to go to work, an educational institution, shopping, various
services, entertainment, cultural events, medical establishments etc.);
- The author has designed a model of peri-urban zone of Riga and assessed
the directions and scope of migration, doing so on the basis of relevant
theoretical models;
- The author has surveyed the views of local residents about the processes of
change in peri-urban areas, comparing the views of urban and rural residents
in this regard.
The results of the dissertation can be used to address problems with rural
development at the national, regional and local levels, to establish rural development
policies in Latvia in order to affect spatial development processes in terms of the
attraction of local residents to rural territories, thus reducing the consequences of
uneven population structures and depopulation. The results of the dissertation can
also be used by Eastern European countries in drafting rural development policies,
because rapid changes and their spatial manifestations have been similar in all postSocialist countries. Studies of processes of peri-urbanisation provides a view of the
future development of rural territories, which means that it is important to continue
the study of events in Latvia whilst, at the same time, examining the experience of
other countries, as well.
41
Approbation of the Results
The author has presented the results of her research at 17 conferences, including
12 international conferences. The results have also been presented in seven scholarly
publications and the theses of 9 presentation theses.
Scientific Publications
1. Bērziņš M., Krišjāne Z., Krūzmētra Ž. (2010) Periurbānās attīstības iezīmes
Pierīgā. LU Raksti. Zemes un vides zinātnes, 752. sējums, Latvijas Universitāte
2010. 253.–267. lpp.
2. Ķusis J., Krūzmētra Ž., Bite D. (2008) Pašvaldību stratēģijas teritorijas
ilgtspējīgā attīstībā, „Economic Science for Rural Development” Proceedings
of the International Scientific Conference, Nr. 15, Jelgava, 88–94. lpp.
3. Kruzmetra Z., Rasnaca L. (2007) Small Towns as Employment and Service
Centers. Ģeogrāfiski Raksti/ Folia Geographica, 13, 134–145p.
4. Saulāja I., Rasnača L, Krūzmētra Ž, Bite D. (2007) “Nodarbinātības problēmas
mazpilsētās Latvijā pēc iestāšanās ES”, „Employment problems of small
towns in Latvia after accession to the EU”, Proceedings of the Intenational
Scientific Conference “Economic Science for the Rural Development”, Nr. 12,
Jelgava, 2007. 167.–175. lpp.
5. Rasnaca L, Kruzmetra Z. (2006) “Changes in the Towns and Countryside
of Latvia after Accession to the European Union”/ LU, Stratēģiskās Analīzes
Komisija “Uncertain Transformations – New Domestic and International
Challenges” Proceedings of the International Conference Riga, November
9–11, 2006, LU 2007, 343–357p.
6. Kruzmetra Z. (2006) “Counterurbanisation as new tendency of 21th century”,
Collection of papers of international conference “Countryside – Our World”,
Česky Krumlov 1–3.3. 2006, 173–181p.
7. Krūzmētra Ž, Krūzmētra M. (2005) „Latvijas lauku jauna iezīme”,
Proccedings of the international scientific conference „New dimensions in
the development of society”, 16–17 June, Jelgava, Latvia. 50.–57. lpp.
Monograph
Krisjane, Z., Eglite, P., Bauls, A., Lulle, A., Berzins, M., Brants, M., Cunska, Z.,
Gnedovska, I., Ivbulis, B., Kruzmetra, Z., Kule, L., Markausa, I.M., Niklass, M.,
Pavlina, I., Titova, N., Vanaga, S., Vilcins, A. and Zarina, I.B. (2007) Darbaspēka
ģeogrāfiskā mobilitāte (The Geographic Mobility of the Labour Force). Rīga:
University of Latvia, Ministry of Welfare, 240 pp.
Theses
1. Krūzmētra Ž. (2011) „Periurbānās zonas iedzīvotāju raksturojums” Tēzes
publicētas tēžu krājumā LLU 69. zinātniskā konference „Ģeogrāfija. Ģeoloģija.
Vides zinātne”, LU Akadēmiskais apgāds, Rīga 2011.
42
2. Kruzmetra Z. (2010) „Demographic Pressure to Periurban Territories:
Case of Latvia”, Regional Responses and Global Shifts: Actors, Institutions
and Organisations, Annual International Conference 2010 Pecs, Hungary
24–26 May, 225 p.
3. Krūzmētra Ž. (2010) „Sociālie procesi periurbānajās teritorijās”. Tēzes
publicētas tēžu krājumā LLU 68. zinātniskā konference „Ģeogrāfija. Ģeoloģija.
Vides zinātne”, LU Akadēmiskais apgāds, Rīga 2010.
4. Kruzmetra Z. (2008) Social changes in small towns and surrounding rural
territories of Latvia” International conference „Socio-demographic change of
European cities and its spatial consequences”, Leipzig 14-16 April 2008.
5. Krūzmētra Ž. (2008) „Pievilcība kā inovatīva lauku teritoriju pazīme”. Tēzes
publicētas tēžu krājumā LU 66. zinātniskā konference “Ģeogrāfija. Ģeoloģija.
Vides zinātne”, LU Akadēmiskais apgāds, Rīga 2008.
6. Krūzmētra Ž. (2007) „Iedzīvotāju piesaiste Latvijas mazpilsētām un laukiem”.
Tēzes publicētas tēžu krājumā LU 65. zinātniskā konference “Ģeogrāfija.
Ģeoloģija. Vides zinātne”, LU Akadēmiskais apgāds, Rīga 2007.
7. Rasnaca L., Kruzmetra Z. (2007) Disposition to Changes in the Towns and
Countryside of Latvia after Accession to the European Union // CONGEO`07
„Regions, Localities and Landscapes in New Europe”, Brno, 48–49 p.
8. Krūzmētra Ž. (2006) „Iedzīvotāju noslāņošanās Pierīgā”. Tēzes publicētas tēžu
krājumā LU 64. zinātniskā konference “Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides zinātne”,
LU Akadēmiskais apgāds, Rīga 2006.
9. Krūzmētra Ž. (2005) „Nekustamā īpašuma tirgus ietekme uz iedzīvotāju
migrācijas procesu Latvijas laukos”. Tēzes publicētas tēžu krājumā
LU 63. zinātniskā konference “Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides zinātne”,
LU Akadēmiskais apgāds, Rīga 2005.
Conferences
1. The International Conference „Regional responses and global shifts: actors,
institutions and organisations” Pecz, Hungary, 24.–26. May, 2010. Report:
„Demographic Pressure to Periurban Territories: Case of Latvia”.
2. LU 68. Scientific Conference, section – Human Geography, Riga, 3. February,
2010. Report: „Sociālie procesi periurbānajās teritorijās” (Social proceses in
periurban territories).
3. The 5th International Scientific Conference: Social sciences in global world:
possibilities, challanges and perspectives Klaipeda University, Klaipeda,
Lithuania, 8.–9. October, 2009. Report: „Development and Challenges in
Peri-urban areas in Latvia” (co-authors Z. Krišjāne, M. Bērziņš)
4. LU 67. Scientific Conference, section – Human Geography, Riga, 4. February,
2009. Report: „Teritorijas izvēles motīvi: kopējais un atšķirīgais”
5. The 9th International Scientific Conference: Economic Scienece for Rural
Development 2008, Jelgava, 24.–25. April, 2008. Report: „Pašvaldību
stratēģijas teritorijas ilgtspējīgā attīstībā” (co-authors D.Bite, J. Ķusis)
43
6. The International Conference “Socio-demographic change of European cities
and its spatial consequences”, Leipzig (Germany), 14–16 April 2008. Report:
„Social changes in small towns and surrounding rural territories of Latvia”.
7. LU 66. Scientific Conference, section – Human Geography, Riga, 29. January,
2008. Report: „Pievilcība kā inovatīva lauku teritoriju pazīme”.
8. The International Conference „Migration and Identity in the European
Union” Oradea, Romania, 8.–9. November 2007. Report: „Potential Return
of Labour Migrants to Latvia”.
9. The International Conference CONGEO`07 „Regions, Localities and
Landscapes in New Europe” Brno, Czeck Republic, 27.–31. August, 2007.
Report: „Disposition to Changes in the Towns and Countryside of Latvia
after Accession to the European Union” (co-author L. Rasnača).
10. The International Scientific Conference: „Economic Science for the
Rural Development 2007”, LLU, Jelgava, 25.–26. April, 2007. Report:
„Nodarbinātības problēmas mazpilsētās Latvijā pēc iestāšanās ES”(co-authors
I.Saulāja, D.Bite, L.Rasnača).
11. The International Conference „Comparing Regional Development in
the Baltic States”, 1.–3. February, 2007. Rīga. Report: „Small Towns as
Employment and Service Centers”
12. LU 65. Scientific Conference, section – Human Geography, Riga 29. January,
2007. Report: „Iedzīvotāju piesaiste Latvijas mazpilsētām un laukiem”.
13. The International Conference „Uncertain Transformations: New Domestic
and International Challenges”, 9.–12.November, 2006. Rīga. Report: „Changes
in the towns and countryside of Latvia after accession to the EU”.
14. The International Conference „Baltic Readings”, Riga, 20.–21.October, 2006.
Report: „Employment problems in small towns in Latvia”.
15. The International Conference “European Rural Future: Landscape and
Interface”, 4.–9. September, 2006, Berlin and Brandenburgh. Report:
„Innovative territories and Social Changes in the Rural Space of Latvia”.
16. The International Conference „Countryside – Our World”, Česky Krumlov
2006. 1.–3. March, 2006. Report: „Counter-urbanization as new tendency of
21th century”.
17. The International Scientific Conference „New dimensions in the development
of society”, 16.–17. June, 2005. FSS, LUA. Report: „Latvijas lauku jauna
iezīme”.
Participation in scholarly projects
1. The project “Facilitating Entrepreneurship in Latvia’s Rural Areas: Economic
and Social Prerequisites,” financed by the Latvian Science Council, LZP
09.1579 (directed by Docent Emeritus M. Krūzmētra), 2010.
2. The Latvian University of Agriculture project “Establishment of Resource
Centres in Small Rural Towns,” financed by the Latvian Ministry of Education
and Science (directed by Prof. J. Ķusis), 2008.
44
3. The Latvian University of Agriculture project “Developmental Strategies
for Small Towns as Centres for Employment and Services,” financed by the
Latvian Ministry of Education and Science (directed by Prof. J. Ķusis), 2007.
4. The Latvian University of Agriculture project “The Influence of Objective
and Subjective Factors on the Attraction of Local Residents to Latvia’s Small
Towns and Rural Territories), financed by the Latvian Ministry of Education
and Science (directed by Prof. J. Ķusis), 2006.
5. Project No. VPD1/ESF/NVA/04/NP/3.1.5.1./003, “Geographic Mobility of the
Labour Force,” as part of the European Union’s Structural Fund programme
on labour market research (directed by Prof. Z. Krišjāne), 2005-2007.
Acknowledgements
The research was carried out with the support of the European Union Social
Fund`s project “Support for Doctoral Studies at the University of Latvia”.
45
THE CONTENTS OF THE DISSERTATION
The dissertation has four chapters. It is 122 pages long and is supplemented with
24 figures, 35 tables and 6 appendices.
1 THEORETICAL CONCEPTS AND
MODELS IN RURAL STUDIES
Rural areas have been defined differently in geographic research in different
countries and over different periods of time. The search for a more complete
definition of rural areas in the world has lasted for more than 70 years (Gilbert,
A., 1982), and it is an issue which still retains the attention of scholars. There is
no unanimous viewpoint to date, and there are many different interpretations. For
this reason that there is no unified understanding of the meaning of the concept
of “rural areas” at the official or public level (Halfacree, K., 2006b). In traditional
research, a rural area is defined as a territory with specific boundaries outside of
cities, with a specific model of development and social manifestations which have
emerged in historical terms (Esposti, R., Sotte, F., 1999). The author has adopted this
recent interpretation of the fundamental nature of rural areas as the basic viewpoint
for her own study. The author analyses the countryside as a system (Chromy, P.,
Jančak, V., 2006), arguing that many areas which are located between urban and
rural territories contain elements that are typical of both types of territories.
Traditionally the rural has been viewed as a conventional and permanent,
whereas the urban – as dynamic and expanding. Nowadays the boundary between
the urban and the rural becomes increasingly blurred. Therefore many territories
located between the distinctly rural and distinctly urban territories have many
features typical to both.
Over the last decade, numerous researchers have devoted more and more
attention to the way in which the economic, social and cultural changes affect rural
areas and their environment. Scholars are increasingly arguing that the environment
is established by social relationships (Mahon, M., 2007).
Fundamental changes in the European rural areas began in the latter third
of the 20th century, beginning in the 1970s. In the United States, these processes
began earlier, in the 1950s. In Europe toward the end of the 20th century, the need
for a new view and basic conception of rural development emerged. The basic
document for a new rural policy in Europe was the Cork Declaration, adopted in
1996 (The Cork Declaration, 1996). The declaration documented the way in which
the meaning of the rural areas was reassessed, as they underwent renaissance and
rebirth, becoming a place for people from different age groups to live, and an
independent element in the overall system. Rural areas were started to be seen as
an alternative living and working environment in which life is more comfortable
46
and has new quality. The new rural policy of Europe is based on re-ruralisation,
and is focused on the rebirth of rural areas.
So far, the exogenous model of rural development has been implemented in line
with the nature of the industrial society. The post-industrial society has different
value systems and different views about the nature and role of rural areas, as reflected
in the endogenic model of rural development. In 1994, Professor Jan Douwe van der
Ploeg from the University of Wageningen described a future for rural development
that would be based on self-initiative and self-activity, naming it the endogenous
model for rural development. In 1995, Professor Phillip Lowe (Lowe Ph., Murdock J.,
Ward N., 1995) from the University of Newcastle, further developed the idea and
identified five indicators for the exogenous and endogenous models (Table 1.1). This
clearly shows the major differences between the two models.
Table 1.1.
Characteristics of rural development models
Indicator
Main principles
Driving engine
Function of rural
areas
Main problem for
rural development
Focus of rural
development
Exogenous model for rural
development
Endogenous model for rural
development
Concentration of
manufacturing and increased
numbers thereof
Process of urbanisation
Delivery of food and other
raw materials which are
processed in cities
Low productivity, a secondary
role
Balanced development of the
specific resources of the area
(environment, people, culture)
Local initiatives and companies
A service economy is developed
alongside agriculture
Limited spatial capacity and
participation by social groups
in economic and development
activities
Industrialisation and
Establishment of capacities
specialisation in agriculture;
(skills, institutions,
encouragement toward labour infrastructure), overcoming of
and capital mobility
social alienation
Source: Author`s elaboration, based on P. Lowe
The exogenous model for rural development was based on the endless increase
in urban populations. This created the need for every greater amounts of agricultural
products to provide people with food. This meant that the main focus in rural
development was on the concentration of agricultural production, increased output,
industrialisation, specialisation, use of chemicals and consolidation of rural areas.
Large-scale agricultural producers were the ones who reaped the social benefits in
these territories. In this model, the main problem for rural development was the
47
low level of agricultural productivity, along with the fact that rural areas played a
secondary role in comparison to cities. These factors determined the main directions
for rural development.
The main driving engine for rural development in the endogenous rural
development model is the development of local initiative and entrepreneurship so as
to ensure balanced development among the many different resources which make up
rural territories. This ensures diversity in economic activities and the infrastructure
that is needed to turn the countryside into a residential environment. The main
problems in rural areas relate to the availability of different resources, including
opportunities for local groups of residents to take part in processes and to develop
new skills. In this model, the focus is on the building of capacities (skills, institutions
and infrastructure) as well as on the need to overcome social alienation.
Scholars in the past have argued that the establishment of peri-urban territories
will be one of the main elements in the development of rural areas in the future
(Caruso, G., 2001), therefore it is important to gain a broader understanding of periurban processes in Latvia as well.
Peri-urban territories as a component of rural areas. The concept of “periurban territory” was first used by Mortimore and Wilson in 1965. They were
studying the Nigerian city of Kano and its surrounding area and named it a periurban territory. In describing the area around Kano, the scholars looked at the
mosaic of land use, the availability of territories, differences in household income
as well as employment opportunities (Mortimore, M., Wilson, J., 1965).
Table 1.2 offers a more thorough description of peri-urbanism, pointing out
various features of peri-urban areas.
Iaquinta and Drescher highlight several components which are used in the concept of peri-urban areas, arguing that these components identify urbanisation and
urbanism:
1. The demographic component (including increased population numbers and
densities);
2. The sectoral component of the economy (first of all the number of people
employed outside of the sector of agriculture);
3. The socio-psychological component (including awareness about what an urban lifestyle is).
The level of urbanisation is often described only on the basis of the first two
components, while the third one is often forgotten despite the fact that it is the
most direct and basic indicator of urbanisation: socio-psychological reflections or
responses to urbanisation. It is precisely this socio-psychological component which
reflects the values, attitudes, tendencies and behaviours of people who live in rural
areas that are influenced by cities (Iaquinta D., Drescher A., 2000).
48
Table 1.2.
Characteristics of Peri-urbanity
No.
Characteristics
1
The peri-urban area is very difficult to separate from other areas; its edges, in
most cases, are not possible to clearly identify.
Peri-urban areas are under strong urban influence. The nature of link between
periurban communities and the (urban) centre is functional and is characterised
by commuting flows.
Peri-urban areas show rural character due to the presence of an agro-forestry
sector which accounts for an important part of the total surface.
Peri-urban areas are “mixed” or “integrated” – function areas, where
consumption and production activities compete for the land. Residential
consumers and agricultural producers co-exist.
Peri-urban locations are in closer contact with rural areas and tend to undergo,
over a given period of time, more dramatic agricultural changes than locations in
more central and built-up parts of the city.
Speculative subdivision and speculative building are common.
There is a rapid residential expansion.
Land occupancy has a constantly and rapidly changing pattern.
Small farm size. Intensive crop production. Agricultural production is often
specializing to perishable product range.
Peri-urban areas include rural communities as well as urban units.
Provision of services and public utilities is incomplete.
Class aspects are often very visible (choice of area, housing, etc.) mainly as a
lifestyle difference between the urban, rural and peri-urban population
Mobile [commuting] population.
It is the result of urban expansion and the counter-urbanisation process (argued)
The “developed” Western world and the “developing” countries approach the
phenomenon of peri-urbanity very differently.
Peri-urban development is tightly connected to technical (IT, telecom-, car- and
energy industries) and infrastructural development (road and IT networks) and
socio-economic factors.
The urban “in-moving” population has a more significant effect on the rural
“native” population in the peri-urban area than the other way around.
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
Source: Bocz G.A. etc., 2008:4-5.
The previous research into the issues relating to rural territories has mostly
been conducted in the form of two approaches. The first approach focused on urban
expansion, the second – on the social and economic evolution of rural areas. First
approach is based on the assumption that cities are central locations in relation
to peripheral areas of activity. Rural territories are seen as a zone to which urban
49
activities can be moved. The scholars of the NEWRUR project “Peri-urbanisation:
A Phenomenon on the Rise Throughout Europe” (2001-2004) argued that for the
time being, there is a lack of integrated analysis of the processes of peri-urbanisation
in Europe. They began to perceive peri-urbanization as mostly rural phenomenon,
as the process of rural displacement. In this process rural endogenous development
interacted with urban influence, changing the role and functions of rural territories
(Peri-urbanization – a phenomenon..., 2004).
By the author’s view study of peri-urban development is perspective area for
research.
50
2 POPULATION MOBILITY AS SETTLEMENT
EFFECTING PROCESS IN SURROUNDING
AREAS OF LARGE CITIES
Population mobility inevitably has an effect on population structures (Mahon, M.,
2007). The concept of population refers to the placement of residents and populated
areas in a specific territory (Demogrāfisko…, 2001). Distinct mobility is observed in
rural territories which are influenced by cities. Mobility in such territories results in
dynamic changes in the composition and placement of population. A typical trait is
the construction of new housing estates.
European scholars have linked the processes of de-concentration in
agglomerations to commuting, specifically focusing on daily commuting zones
(Herington, J., 1984; Errington, A., 1994; Saraceno, E., 1994).
Noteworthy, the American scholars are of the opinion that for studying rural
migrants, it is not enough just to look at official statistical data (Foulkes, M.,
Newbold, B., 2008). These scholars used alternative information channels such as
schools and local governments to obtain more extensive information about the
subjects of migration.
Buller and others have studied trends in population changes in relation to the
processes of suburbanisation, arguing that these processes have substantially changed
the overall demographic situation in rural areas (Buller, H. et al., 2003).
Communities in peri-urban territories are not homogeneous. They are made up
of different groups of people who have different interests in regard to the processes
of economic changes and governance (Korf, B., Oughton, E., 2006). This fact is often
not taken into account in the analysis of territorial units, instead believing being
that there are ideal and universal tendencies that are characteristic of all people who
form communities, with no thought given to political and economic circumstances
(Harvey, D., 1989). Giddens argues that even the least influential urban residents are
social agents who take part in the local reproduction of regional, national and global
social relationships (Giddens, A., 1984). This can fully be applied to urban residents
who migrate to peri-urban territories.
Ford (UK) has focused on increased population numbers in peri-urban
territories and, in seeking explanations for this trend, has concluded that there are
four identifiable processes in the increased number of residents (Figure 2.1). The
process involves suburbanisation, counter-urbanisation, centripetal migration,
and the selection of more attractive places of residence in the peri-urban territory
(Ford, T., 1999).
Each of these processes can be measured on the basis of six basic indicators. The
first three apply directly to migrants or newcomers in the relevant territory:
1) The place of origin of the migrant;
2) Links to the metropolis (employment, social contacts);
3) The motivations for migration.
51
The other three have to do with motivations in selecting the location for
migration:
1) The value of the local landscape;
2) The accessibility of the metropolis from the selected location;
3) Development perspectives of the selected place.
RURAL
PERI-URBAN
METROPOLITAN
CENTRE
Suburbanisation
REGION
Conterurbanisation
Centripetal Migration
PERIPHERY
Population Retention
Source: Ford, T., 1999:303
Figure 2.1. The model of a peri-urban space and processes of migration which
affect settlement patterns
The peri-urban population growth is caused not just by the migration of urban
residents to these territories. In some places, it is also based on incoming migrants
from other peri-urban territories or the periphery of rural areas.
Some researchers (e.g., Pahl, R., 1966) have studied the process of periurbanisation in the places where urban and rural areas meet, analysing the relevant
social structures – segregation of society, structure of new migrants, the composition
of residents involved in commuting, as well as structural changes in the society
which have occurred as a result of peri-urbanisation. Such research shows that the
de-concentration of populations brings about changes in the functional elements of
the territory, creating new groups of residents in the peri-urban zone. Although such
people live in rural areas in geographic terms, they do not lose their links with the
city and maintain their previous lifestyle.
52
3 DATA, METHODS AND RESEARCH
TERRITORY
In order to evaluate changes in the population structures of peri-urban territories
and to analyse the processes of population structures and mobility in Latvia, the
author of this dissertation has made use of the following sources of data:
1) Data from a survey conducted by the Department of Human Geography of
the University of Latvia Faculty of Geography and Earth Sciences, “Residents
of the Rīga Agglomeration” (2007-2009);
2) Published and unpublished data from the Latvian Central Statistical Bureau
about the dynamics of population numbers and migration;
3) Partly structured interviews with residents of new housing estates;
4) A survey of urban and rural residents to find out their views about periurban development.
Quantitative and qualitative social research methods were used to describe the
peri-urban space. The author conducted a survey of residents, focused on the lives
and areas of activity of local residents. The results of the questionnaire completed
between period from 2007 to 2009 were used for the analysis. The sample size (n)
was 2367 respondents aged from15 to 65.
The main groups of questions have to do with changes in person’s place of
residence, motivations for moving, housing type, satisfaction with his or her
residence, places of employment, the living environment, mobility (the direction,
frequency and reason for trips) as well as the demographic characteristics of
respondents. The author was involved in drafting the questionnaire as well as
in collecting and processing the relevant data. The peri-urban zone is described
on the basis of the survey data, describing the respondent`s social-demographic
situation, mobility and migration motivations and reflecting their evaluations of the
socioeconomic environment.
The author also conducted partly structured interviews with residents in the
Rīga agglomeration. In addition, the author interviewed urban and rural residents to
learn their subjective views about processes in the peri-urban territory.
Mathematical, statistical and cartographic methods were used in the analysis
of data. Both parametric and non-parametric methods were used for testing
the hypotheses and determining the fundamental differences between different
population groups in the peri-urban areas and between the residents of Zone 1 and
Zone 2. Because many of the observed parameters were not in line with the usual
distribution of population and many of the parameters were measured by using
the nominal or ordinary scale, the non-parametric Kruskal-Wallis test was used for
testing the hypotheses. The extent to which the sampled population group was in line
with the requirements was examined by calculating the p value in both alternatives.
The calculated p value demonstrated the statistically significant differences by way
of comparing the sampled population groups in the process. Correlation analysis
was used for determining the size and importance of various parameters and
53
indicators, as well as the links between them. Contingency coefficients were used for
characterising the linkages.
The linear regression method was used for determining the way in which
different socioeconomic indicators affect the amount of time which the residents
of peri-urban areas spend on their way to work. The Logit model was used in the
context of econometric methods in order to find out how various socioeconomic
indicators have affected the desire of local residents to engage in migration.
The SPSS 18.0 for Windows software was used for the statistical data analysis,
providing a platform for utilising all of the aforementioned methods.
Source: Author`s elaborated on the basis of unpublished materials from the Central
Statistical Bureau
Figure 3.1. The structure of net migration in the municipalities of the
Rīga District, 2005–2008
54
The author conducted a detailed study of population growth in the Rīga District
where the increase in population number is the highest – also paying attention to
exchange of residents between Rīga and other populated areas (Figure 3.1.). The
first zone of the Rīga District includes the territories of eight local administrative
territories – Babīte, Mārupe, Olaine, Ķekava, Stopiņi, Garkalne, Carnikava and
Ādži. These are the territories most directly influenced by the city of Rīga, which
means that they undergo the most dynamic changes. The second zone includes
local administrative territories that are not influenced by Rīga so directly – Sala,
Daugmale, Ropaži, Allaži, Mālpils, Inčukalns, Krimulda and Sēja. The two zones
were established on the basis of increase in population numbers.
The zones were identified for purpose of facilitating the comparative analysis of
elements in the the peri-urban territory development. Since 2000, the aforementioned
local government territories have seen an increase in population numbers by onefourth, mostly because of migration. More than one-half of working age residents in
these zones are involved in commuting to and from Rīga. In the other regional local
administrative territories, population growth has been more moderate, because a
substantial proportion of working age residents there are also involved in commuting
to and from the city.
The dissertation is based on the administrative and territorial structure in Latvia
before the administrative territorial reform which took effect on 1 July 2009.
55
4 CHANGES IN THE POPULATION
COMPOSITION IN THE SURROUNDING
AREAS OF LARGE CITIES IN LATVIA
The distribution of residents in Latvia is uneven, and for a long time there has
been a high level of concentration of residents in the central part of the country.
Over the last decades, there have been social changes which have only exacerbated
the uneven distribution of population, and new elements have emerged in the
process. Earlier people were more likely to move to cities, whereas today there is
a distinct concentration of residents in the suburban areas which are influenced by
cities, a.k.a. peri-urban areas.
In order to describe changes in the population structure of the peri-urban
areas, the author has identified changes in the numerical composition of residents in
various regions and in territories which surround the larger cities of Latvia.
4.1. CHANGES IN THE POPULATION NUMBERS IN THE
SURROUNDING AREAS OF LARGE CITIES IN LATVIA
The author analysed changes in population numbers between 2005 and 2008
in the areas which surround the eight largest cities of Latvia in order to assess the
peri-urban territory development situation. These analysed cities are Rīga, Jelgava,
Ventspils, Liepāja, Valmiera, Jēkabpils, Rēzekne and Daugavpils. The author
analysed data related to increases in population numbers, including those that can
be attributed to migration.
More detailed analysis was conducted by dividing the peri-urban areas into two
zones – those which are immediately adjacent to large cities and those which are
not.
The calculation show the greatest population increase in Riga District, where the
results are positive in both – Zone 1 and Zone 2 (Figure 4.1.). The total population
increase in Zone 1 of the Riga District is 22.6%, of which 21.4% or 95% of the total
is due to migration.
The population increase in the Zone 1 of the Jelgava District in turn represents
4.1% of the total population, while the increase in population numbers due to
migration is 5.8%, which is 1.4% more than the total population increase. Positive
increases in population numbers in the Rēzekne, Jēkabpils, Liepāja and Valmiera
Districts can be attributed entirely to migration, while the overall changes in
population numbers are negative. This indicates that these territories attract new
residents, which is the basis peri-urban development. Population numbers in both –
Zone 1 and Zone 2 of the Ventspils and the Daugavpils District declined.
Figure 4.1. The division of rural territories in the peri-urban areas of large cities and total migration increase / decrease,
2005-2008
Source: Author’s elaboration
56
57
4.2. CHANGES IN THE POPULATION COMPOSITION IN
THE PERI-URBAN AREAS OF RĪGA
The survey that was conducted as part of the dissertation (2007-2009) covered
2367 respondents, who were divided into four groups in terms of how long they
have lived in the territory:
1) Those who are born there;
2) Those who moved to the peri-urban territory of Rīga prior to 1991;
3) Those who moved to the peri-urban territory of Rīga between 1991 and
2000;
4) Those who moved to the peri-urban territory of Rīga after 2000.
The research shows that there is a community of residents in the peri-urban
territory of Rīga which can be divided into at least three groups: – (1) those arriving
from Rīga and other cities and towns, (2) those coming in from rural territories and
(3) those who were born in the territory (Figure 4.2).
Groups of residents
in the peri-urban
territory
Locals
Incomers from
cities/towns
Incomers
from the capital
Rīga
Incomers
from rural areas
Incomers
from other
cities and towns
Source: Elaborated by the author
Figure 4.2. The typology of resident groups in the peri-urban territory
It was also important to compare the results not just in terms of the selected
territories, but also in different time periods, when the respondents have moved to
peri-urban areas. A series of empirical studies conducted in the suburban zones of
various Central and Eastern European cities have also confirmed that the process
became more intense in the early 21st century. Furthermore there are fundamental
differences in terms of reasons why people have moved if we compare the answers
given by respondents who moved during the 1990s and those who did so during the
first decade of the 21st century. That is why the presentation of results differentiates
between those respondents who have lived at their new place of residence for more
than 10 years and those who moved to the peri-urban territory since 2000. The
community of newcomers was analysed on the basis of an in-depth study of the
58
group of respondents who moved from Rīga. In order to have a better understanding
of territorial elements in this context, the author has described migrants from various
territories who moved to Zone 1 and Zone 2 at different periods of time.
Respondents migrating from Rīga. A total of 584 respondents have moved to
the Rīga District since 2000, and 76.5% of them (n = 447) chose to move to the
municipalities which are adjacent to Rīga. 287 respondents, or more than one-half,
arrived from Rīga. These people make up the target group for the study, because they
are involved in suburbanisation and have an effect on the peri-urban areas around
Rīga. The research data also allow to identify the characteristics of the groups of
residents who are involved in migration as well as their reasons for moving from one
place to another.
First, the author compared those who have lived in the municipalities adjacent
to Rīga for a long time and have not moved at all with those who arrived from Rīga
after 2000. The research involved indicators related to demographics, socioeconomic
and mobility factors.
The results (Table 4.1) show that there were slightly more women than men
in the surveyed group, although not at a level of statistical significance. In terms of
other indicators, however, there are fundamental differences between the migrants
who arrived after 2000 and those who have lived in the same place for more than
10 years. These indicators include age, education, income, employment, frequency of
travel and types of transport. Those respondents who have moved from Rīga since
2000 tend to be younger than those who have not moved at all, and those from Rīga
also are more likely to have a higher education and a higher level of income. More
than 70% of the respondents who moved from Rīga are employed, while only slightly
more that a half of those who have lived in the peri-urban areas of Rīga for a long
time have permanent jobs. People migrating from Rīga are more likely than others
to live in private houses, which confirms the fact that the boom in the construction
of private houses in local municipal territories near Rīga attracted greater flows of
migration from the capital city.
People who have moved to the peri-urban territories of Rīga have very seldom
done so because of job opportunities in the suburbs or because of structural changes
in the labour market. Most respondents moved while keeping their current jobs.
That is why the residents who moved to the peri-urban areas from Rīga are actively
involved in commuting. Most of them travel to Rīga every day for work purposes, and
nearly all of them drive their own cars. Less than one-half of the respondents form
the municipal territories that are more distant from Rīga are involved in commuting,
and most of them visit Rīga slightly less regularly than others. This trend indicates
the functional meaning of the capital city not just in terms of jobs, but also in the
availability of services and of opportunities to spend their leisure time.
The author also compared the motivations for migration between those
respondents who migrated from Rīga and those who came from other places. Family
circumstances were mentioned most often in both groups of respondents (35.1%
and 40.0%). That is a large group of motivations that can be explained in different
59
Table 4.1.
Profiles of „movers from Rīga” and „long-time peri-urban residents”
Movers from Rīga
Males
Females
15-25
26-40
41-65
Elementary
Secondary
Higher
Employed
Unemployed
Students
Pensioners
Low
Average
Above average
No data
Private apartments
Private houses
Farmsteads
Rīga City
Local municipality
Other
Not going
Several times per year
Several times per month
Several times per week
Daily
Car
Bus
Train
Long-time
residents
Demographic
Gender
41.8%
43.1%
58.2%
56.9%
Age Groups
30.6%
28.0%
55.9%
30.2%
16.1%
39.2%
Socio-economic
Education
10.5%
18.4%
54.6%
43.2%
46.3%
27.0%
Employment Status
71.7%
55.8%
9.8%
7.5%
13.6%
19.2%
4.9%
17.5%
Incomes
20.3%
32.3%
45.1%
44.9%
31.6%
19.3%
3.0%
3.5%
Housing
46.7%
54.8%
51.9%
41.9%
1.4%
3.3%
Mobility
Place of work or studies
74.7%
56.3%
19.1%
36.2%
6.2%
7.5%
Commuting intensity to Rīga City
0.3%
0.8%
2.6%
5.9%
21.4%
29.6%
33.9%
64.0%
41.3%
Transport vehicle
57.1%
34.7%
34.2%
52.1%
8.7%
13.2%
N=287
N=1784
P-value/
Asymp.Sig.
(2-tailed)
0.702
0.000
0.000
0.000
0.000
0.036
0.000
0.000
0.000
Source: Author`s elaboration on the data from the study “Residents of the Rīga
Agglomeration”, 2007-2009
60
ways. There were those who moved to bring families together or to create a new
family, while others had various social problems.
The second most frequently mentioned reason to migrate away from Rīga
is related to housing (33.9%). This confirms the elements of suburbanisation in
the peri-urban areas of Rīga, not least in terms of the aforementioned fact that
most of those who have migrated from the capital city live in private houses. For
migrants from other places, by comparison, the second most frequently mentioned
motivation was work (23.6%). The third most frequently mentioned reason for
moving away from Rīga has to do with living environments (16.1%). Notably, this is
a very broad concept which can involve the attractiveness of the surrounding natural
environment, the level of infrastructural development, or the availability of services.
The overall conclusion is that the peri-urban zone is an attractive moving destination
in Latvia, although there is also a need for a more in-depth analysis of various forms
of population structures in these areas.
Migrants by zone in the peri-urban rural territory. The second group of
respondents was made up of those who live in the peri-urban rural territory of Riga.
1379 of them live in Zone 1, and 411 live in Zone 2 (for a total of 1790). The number
of respondents in the two zones can be compared, as it is proportional to the overall
population numbers in both zones.
%
60
50
40
30
20
10
0
Locals
Arriving from
Riga
Arriving from
other cities
Arriving from Arriving from
rural areas other countries
Zone 1
8.9
50.0
24.1
13.9
3.1
Zone 2
12.2
21.6
37.5
24.7
4.0
Source: Author’s compilation of data from the study “Residents of the Rīga
Agglomeration”, 2007-2009
Figure 4.3. Respondents by zone (from where they have moved), %
61
People from Rīga were more likely to move to the Zone 1, which is directly
adjacent to Rīga – 50% of such respondents, with only 21.6% of respondents, or
two times less, moving to Zone 2. Those from other towns and rural territories were
more likely to move to Zone 2. These facts confirm that in Latvia, as in other many
countries, the so-called process of multi-step migration is in effect (Iaquinta D.L.,
Drescher A.W., 2000).
Far more important differences are seen when respondents from Zone 1 and
Zone 2 are compared in terms of where they lived before moving to the peri-urban
territory of Rīga.
Data obtained in the study show that there are fairly substantial differences
between rural residents in Zone 1 and in Zone 2. Rural residents in the Zone 1 are
younger, have higher education, are more likely to have jobs and more likely live in
a private house. Figure 4.3 shows the structure of residents in terms of where they
lived before. The large proportion of migrants from Rīga in Zone 1 affects the total
community of residents in the relevant territory.
Commuting. One of the indicators used in the study of the peri-urban zone for
the purposes of the dissertation was the mobility of respondents, which is one of the
most important characteristics used in describing peri-urban territories (Bocz, G.A.
et al., 2008).
Because a substantial segment of the rural residents in Zone 1 and Zone 2 are
mobile for various reasons (work, education, other needs), the author analysed the
amount of time which such people spend on the road. The focus is on the average
amount of time that it takes for peri-urban residents to get from their home to their
working place.
The average duration of the trip is not much different between Zone 1 and
Zone 2 residents – an average of 27 minutes and 26 minutes respectively. The
amount of time needed to get to work differs the most between those Zone 1 and
Zone 2 residents who have jobs in Rīga – the average amount of time needed to get
to work or school in Rīga is 35 minutes for the residents of the Zone 1, while the
average is 48 minutes for people from Zone 2. Those who work in their municipality
territory spend an average of 14 minutes in getting to work, and that applies to both
zones. Those who work elsewhere spend 28 to 32 minutes on the road. Gender, age,
income and education levels do not have any significant effect on this in terms of
both zones.
When it comes to the analysis of how often the respondents travel to Rīga for
various reasons, the average ranges in different groups of respondents from 54 to
228 times a year (i.e., between once a week and four times a week). Pensioners in
Zone 1 travel to Rīga least often, while respondents in Zone 2 who work in Rīga
travel to the capital city most often. The residents of Zone 1 travel to Rīga more
often (162 of them do so three times a week) than residents of Zone 2 do (110 of
them travel to the capital twice a week). Younger residents (<45) travel to Rīga
comparatively more often, and men do so more often than women. People with
a higher education and above-average income also travel to Rīga more often than
others do.
62
The total number of trips to Rīga and the number of trips related to work,
education or shopping are, in most cases, substantially larger for people in Zone 1
than those in Zone 2. When it comes to business trips, the respondents in Zone 2
have higher indicators. Women in Zone 2, on average, take more trips to Rīga
for work purposes than women in Zone 1 do (Zone 1 – 25 and Zone 2 – 29).
Respondents with an elementary education in Zone 2 are more mobile, and the
average number of business trips is higher than is the case among such respondents
in Zone 1 (Zone 1 – 11 and Zone 2 – 38). Also young people aged up to 25 years are
more mobile in Zone 2. The number of trips taken for shopping purposes is clearly
higher for respondents in Zone 1.
At the same time, however, the respondents from Zone 2 travel to Rīga for
cultural, athletic or entertainment and medical purposes more often than the
respondents from Zone 1 do. The biggest differences are in terms of respondents
above the age of 60 years in Zone 1 and Zone 2 (Zone 1 – 18 and Zone 2 – 48) and
in terms of employment categories, pensioners in Zone 2 are distinctly more mobile
than pensioners in Zone 1 (Zone 1 – 17 and Zone 2 – 53). The residents of both
zones make equal use of medical services in Rīga. The average number of trips taken
to receive everyday services in Rīga is higher among the residents in Zone 1. At the
level of likelihood of p=0.95, it can be said that there are fundamental differences
between the residents of Zone 1 and Zone 2 when it comes to the attractiveness of
their place of residence and the way in which they commute to and from Rīga.
A comparison of migrant groups moving in Zone 1 at different periods of
time. The author compared different groups of migrants so as to offer a more detailed
description of the new and diverse community which has emerged in the two zones –
those who came from Rīga, those who came from other cities, and those who came
from rural territories. In Zone 1, there were substantial differences in terms of how
satisfied the respondents were with their residence. 86.9% of the respondents from
Rīga like their place of residence, 85.3% of those who come from other towns like it,
whereas only 78.3% of migrants from rural territories say the same. Those who are
dissatisfied with their place of residence were most likely to come from the countryside
(8.3%), as compared to 2.8% of people from Rīga who moved to Zone 1.
The composition of migrants has changed during the different periods of time
that were analysed. Among all of those migrants who arrived from other countries,
the vast majority (85.7%) arrived before 1991, namely, people from other Soviet
republics to the Baltic republics in the hope that they might improve their living
conditions. The migration of rural residents to Zone 1 was more intensive (47.7%)
before 1991 than later. Rural residents were least likely to move to Zone 1 after 2000
(25.2%) (Figure 4.4.). The opposite trend was evident in the migration of people
from Rīga. Up until 1991, the proportion of respondents arriving from Rīga was
the lowest (22%), while since 2000, the group from Rīga has been the largest in
numerical terms (47.6%).
Asked about their motivations for migration, people moving in from Rīga and
other cities in the first place referred to family circumstances, people from rural
63
areas – to work. Housing was in the second place for people moving from Rīga,
work – for people from other towns and family conditions – for the respondents
from rural areas. Environmental conditions were in the third place for people from
Rīga, housing – for respondents from other towns and rural areas.
%
50
40
30
20
10
0
Arriving from
other countries
Arriving from
rural areas
Arriving from
other cities
Arriving from
Riga
1991-2000
After 2000
Zone 1
1991-2000
After 2000
Zone 2
8.6
5.7
1.2
0
27.1
25.2
26.7
25.0
29.3
32.6
43.0
36.3
30.4
47.6
29.1
38.8
Source: Author’s compilation of data from the study “Residents of the Rīga
Agglomeration”, 2007-2009
Figure 4.4 Changes in the proportion of groups of respondents by zone, %
There were also substantial differences in terms of the sense of belonging which
respondents have to the territory in which they live. 19.1% of those who moved
from Rīga to Zone 1 said that they feel like rural residents, while 34.2% of those who
came from other cities said the same. Among those who moved from rural areas,
11.8% consider themselves to be residents of Rīga, 39.6% think that they are urban
residents, and 48.6% feel that they are rural residents.
A comparison of migrant groups from different periods of time in Zone 2.
When asked about how much they like their place of residence, respondents in Zone 2
differed from those in Zone 1. The respondents from Rīga least liked their residence
in Zone 2 (66.2%, as compared to 86.9% in Zone 1), while 74.2% of the respondents
from other places said that they are satisfied with their place of residence. There is
a larger proportion of respondents in Zone 2 who dislike their place of residence
(9.6%), and that is particularly true among those who moved to Zone 2 after 2000.
64
In comparison to Zone 1, there are nearly three times more respondents in Zone 2
who said that they could not really tell whether they do or do not like their place of
residence, and such an answer does indicate a certain level of dissatisfaction.
Prior to 2000, the largest proportion of people migrating from other cities was
in Zone 2 (43%), while the proportion of those from rural areas was lowest (26.7%)
in this zone. Rural residents also make up the smallest proportion of people arriving
since 2000 (25%), which is a similar proportion to that which is seen in Zone 1.
Since 2000, the largest group of migrants to Zone 2 in numerical terms has been
made up of people from Rīga (38.8%).
Just as in Zone 1, for the respondents from Zone 2 the main migration motive
was family circumstances, with housing in the second place and work in the third
place. This distribution pertains to those who resettled before and after 2000 alike.
In Zone 2, as in Zone 1, was an increasing number of respondents who consider
themselves to be residents of Rīga. The proportion of such residents is 10.5% among
those respondents who resettled up until the year 2000, and 14.5% – among those
who arrived later. However, there is a lower proportion of such respondents in Zone 2
than in Zone 1, making only 14.5%. At the same time there is a higher number of
respondents who feel that they are rural residents (36.7%).
Changes in the proportions of the different groups of incomers in Zone 1 and
Zone 2 over various periods of time are clearly seen in Figure 4.4. The proportion of
migrants from rural areas is higher in Zone 2, and the proportions have remained
more or less unchanged during the two periods of time that are considered here
(26.7% and 25%). In Zone 1, the proportion of migrants from rural areas is
considerably lower, and it has declined from 14.2% during the period up to 2000 to
9.8% during the period after 2000. There is a relatively large number of migrants from
other cities in Zone 2 – 43% of the respondents moving prior to 2000, and 36.3% of
the respondents migrating later. The group of migrants from other cities dominated
in Zone 2 during the period up to 2000. Comparatively fewer migrants from other
cities were found in Zone 1 (27% prior to 2000 and just 22.4% after 2000).
The econometric method (regression logit models) was used for analysing the
composition of residents in Zone 1 and the likelihood of motivations for changing their
place of residence in relation to regional migration flows. Three models in all were used:
1) A comparison of migrants from other cities and migrants from Rīga;
2) A comparison of migrants from rural areas and migrants from Rīga;
3) A comparison of migrants after 2000 and those migrating between 1991 and
2000.
Comparing the migrants from other cities to those from Rīga, we see that there
are no significant differences in terms of gender, education and age. The same is true
with regard to age and gender when we compare the migrants from rural areas to those
from Rīga, however among those from rural areas, there are much fewer residents
with a secondary or higher education. The reasons for migration are very different
for urban migrants and rural migrants, as compared to those moving from Rīga. The
main reasons of resettling for the migrants from cities/towns and rural areas are work
and education, while for the migrants from Rīga the dominant reasons are housing,
65
cheaper life and non-economic or environment-related reasons. It is only natural that
migrants from other cities and rural areas are far more likely to consider themselves
to be urban or rural residents than is the case among the migrants from Rīga who
continue to see themselves as the residents of Rīga even if they live in a rural area.
Surprisingly, the proportion of migrants from other cities and rural areas who have
above-average levels of income is higher than is the case among the migrants from
Rīga. Perhaps that is because the migrants from Rīga have a far higher subjective
threshold of evaluation as to the amount of above-average income.
4.3. PERI-URBAN MIGRATION FLOWS AND MODEL
The author used published and unpublished data from the Central Statistical
Bureau to analyse the domestic migration numbers and flows in both zones of the
rural territory for the period between 2006 and 2008.
In the scholarly literature there are various theoretical models used for
representing the flows and directions of migration in the peri-urban territory,
albeit without specifying the numbers of migration. The authors of these theoretical
models also argued, that migrants come to the peri-urban zone from different types
of residential areas.
The study results concerning the numbers and directions of migration flows are
depicted in Figure 4.5.
Zone 2 urban area
Zone 2 rural area
Zone 1 rural area
Zone 1 urban area
Source: Author`s elaboration
Figure 4.5. The migration model of the peri-urban zone of Rīga
66
The author of the dissertation compared the directions of migration flows,
looking both at the directions of migration flows in the peri-urban territory of
Rīga and at the absolute numbers of migrants there. On the basis of the results, a
conclusion can be drawn that in the rural territories of the peri-urban areas of Rīga,
particularly in Zone 1, the dominant group is the migrants from Rīga – nearly threequarters (74.2%) of all migrants. Even if the elements of the endogenous model of
rural development can be distinguished in this territory, the author believes that
the large number and proportion of migrants from Rīga indicates that changes in
the peri-urban territories of Rīga occur mostly due to the expansion of the city
itself, as opposed to changes in the focus on rural development (the socioeconomic
development of rural territories).
4.4. VIEWS OF LOCAL RESPONDENTS ABOUT CHANGES
IN THE SURROUNDING AREAS OF LARGE CITIES
To establish a more detailed view in addition to data analysis, the author also
conducted a survey of urban and rural residents to find out what they think about
the changes in peri-urban rural territories. 515 (n) respondents were surveyed, with
an equal number coming from rural and urban territories.
188 (37%) of the answers given by the survey respondents contain a more indepth insight into the peri-urban rural areas, while the answers given by 327 (33%)
respondents referred to rural territories as such.
The second question in the survey asked respondents to list those processes
which they have noticed in peri-urban rural territories. There were several groups of
processes which the respondents referred to:
1. Environmental processes:
1.1. Biological changes, a reduction in the area of natural environments,
increased human-made plantings, changes in traditional rural
landscapes in terms of natural and cultural landscapes alike;
1.2. Cultural environment and orderliness of the rural areas;
2. Establishment of new populated areas and their assessment;
3. Moving of urban residents and people from more distant rural territories to
the peri-urban areas;
4. Changes in the structure of the rural community, in human lifestyles, and
thinking;
5. Changes in the socioeconomic characteristics of local communities, with
changes in the status of territories from rural areas to areas of private houses
or “bedroom communities”;
6. Modernisation.
Urban residents are more positive with regard to the processes in peri-urban
territories than rural respondents. Some of the positive statements made by the rural
residents are similar to those stated by the urban residents. These have to do with the
67
desire of the urban residents to live closer to the rural environment as well as with
the improvement of territories, so as to ensure attractive everyday living conditions
for people. The rural residents feel that suburban territories are developing far more
distinctly and that they have more of a chance to develop and attract investors than
is the case with more distant rural territories. The rural residents also believe that
it is a positive fact that rural areas, at least in the proximity of larger cities, are not
disappearing entirely and that people prefer to live closer to cities than in rural areas.
Negative statements about what is happening in peri-urban areas can also be
divided into several groups. The urban residents point to the regrouping of local
residents, with people from rural territories moving closer to the city, which means
that there are fewer rural residents and too many people in suburban territories. The
respondents say that this messes up the Latvian living environment, endangers the
Latvian identity and narrows the identity of rural culture. Rural areas which are close
to cities often take on trends that are common in urban environments. There are
various events and activities which make rural life noisier, and that slightly changes
ideas about the quiet nature of living in rural areas.
Negative ideas among the rural residents as to the processes in the peri-urban
rural territories also are focused on several different views. Extensive construction
in peri-urban rural territories, as far as the rural residents are concerned, is a bad
thing, because they are concerned about the sustainability of rural areas as a place
for people to live.
Asked about the effects of the city, the respondents mostly offered three
thoughts. First of all, the traditional occupations in rural areas disappear as these
areas are merging with cities and thus lose their importance. For that reason, some
respondents called for a ban on construction on the land that can be used for
agricultural purposes.
Second, there were ecological evaluations. The respondents argued that the
environment of rural territories is changing, with many aspects of the environment,
including plants and trees, being destroyed, birds moving to more peripheral and
quieter locations etc.
The third problem, as far as the surveyed rural residents are concerned, is that
there are changes in the community of the peri-urban rural territories. People are
becoming strangers. There are no relations among neighbours, there is no positive
atmosphere. That is what distinguished rural areas in the past. Some respondents even
claimed that people who live in peri-urban rural territories are becoming similar to
urban residents when it comes to their perceptions about life.
68
CONCLUSIONS
The aim of the dissertation has been achieved. The author has evaluated changes
in the population structures of the peri-urban areas by analysing the composition of
local residents as well as processes of geographic mobility in Latvia. The analysis of
the previous research and the interpretation of the statistical data and survey results
all lead to the following conclusions:
1. The methodology used in the dissertation dividing up the urban influence
zone into two parts – territories directly adjacent to the city (Zone 1) and
other territories influenced by cities (Zone 2) made it possible to identify
the more detailed differences between the peri-urban territories. In addition
to traditional characteristics of peri-urban territories (migration and
commuting), the peri-urban zone is very much characterised by trips to the
city for the purposes of education, culture, services and medical treatment.
2. The population of Latvia is shrinking both because of reduction in natural
growth and because of migration. Population numbers in the peri-urban
zones of large cities, by contrast, are increasing largely because of domestic
migration. The largest increase in population numbers takes place in those
territories which share a boundary with a city. In Zone 1 of the peri-urban
area of Rīga, the increase in population numbers between 2005 and 2008 was
22.6%, and the population growth related to migration made up full 95% of
the total increase in population numbers. The overall increase in population
numbers in Zone 1 of Jelgava was 4.1%, and the increase in population
numbers attributed to migration was 1.4 times higher than the overall growth.
The surrounding areas of Rēzekne, Jēkabpils, Liepāja and Valmiera have all
seen population shrinkages, while increases due to migration are positive,
making up 1-3% of the total population numbers. The surrounding areas of
Ventspils and Daugavpils have had a negative overall population growth as
well as a negative population growth due to migration.
3. There are four groups of residents in the community of the Rīga peri-urban
territory:
- Those who have never moved;
- Those migrating from Rīga;
- Those migrating from other towns;
- Those migrating from other rural territories.
Since 2001, the migrants from Rīga dominate, and there have been fewer
migrants from other rural territories. When it comes to the migrants during
the period up to 1991 and those who migrated after 2001, there were fewer
migrants with an elementary education (down from 12% to 9%), and there
was an increase in the number of migrants with a higher education (up from
26.1% to 48.1%). The proportion of residents with above-average income
also increased (from 16.3% to 32%). This clearly shows that over the course
of time, the structure of the community of local residents has changed and
become more diverse. These trends reflect the processes taking place in the
peri-urban areas.
69
4. The respondents who migrated from Rīga after 2000 were compared to those
who never moved or have lived in the peri-urban territory of Rīga for more
than 10 years. These respondents are younger, they are more likely to have a
higher education and a higher level of income, and more than 70% of them
are employed. In terms of migration motives people from both groups are
most likely to refer to family reasons (35.1% and 40.0%), while the second
most often mentioned reason for a move is housing (33.9%). This confirms
the suburbanisation of the metropolitan area of Rīga as well as the fact that
most migrants from Rīga live in private houses. For the migrants from other
towns and rural territories, work is the second most often cited reason for
migration (23.6%). For the migrants from Rīga, the living environment is
the third most often cited reason for a move (16.1%). The analysis of the
motivations shows that the importance of employment is shrinking, while the
importance of the respondent’s housing has been on the rise. The importance
of the environmental factor has also increased in the recent years.
5. Comparing the respondents who migrated to the rural territories of both
zones, we see that the proportion of those who have resettled during the past
10 years was higher in Zone 1 (28.5%) than in Zone 2 (19.8%). There are
also substantial differences between the respondents in the two zones when
it comes to where they lived before they moved to the peri-urban territory.
Comparatively more people from Rīga moved to Zone 1, which is directly
adjacent to the city (50%, as opposed to just 21.6% of the respondents who
moved to Zone 2). Those who moved to Zone 2 were more likely to be people
from other towns (37.5% to Zone 2; 24.1% to Zone 1) and rural territories
(24.7% and 13.9% respectively).
When respondents in Zone 1 and Zone 2 were asked where they work or go
to school, the largest number of respondents said that they work or study in
Rīga (51.4%), while in second place where those respondents who work in
the territory of the municipality in which they live (24.9%). In Zone 2 the
situation is the opposite – 40.8% of respondents work locally, while 26.3%
work in Rīga.
6. The analysis of the mobility data shows that the mobility of people in
Zone 1 and Zone 2 is also different. People in Zone 1 have higher mobility
indicators – 62.0% of them travel to Rīga every day or three to four times
a week, while only 37.0% of those in Zone 2 do so. 16.0 % of people from
Zone 1 and 41.0% from Zone 2 travel to Rīga once or twice or three or four
times a month. The socio-demographic indicators of the respondents are not
statistically significant in terms of how long it takes to get to work. The average
commuting time for people in Zone 1 and Zone 2 is 26 to 27 minutes. The
amount of time needed to get to work is most different among the Zone 1
and Zone 2 respondents who have jobs in Rīga. The respondents in Zone 1
spend an average of 35 minutes on the road to get to work or school in Rīga,
while the duration for people in Zone 2 is 48 minutes on average.
The frequency of trips to Rīga which relate to work, studies and shopping is
far higher in most cases among the respondents in Zone 1 than is the case
70
7.
8.
9.
10.
with people in Zone 2. When it comes to trips related to culture, sports, entertainment and medical treatment, the respondents of Zone 2 make such
trips far more often than the respondents from Zone 1 do.
When groups of migrants in the two zones are compared, we see that there
are substantial differences in Zone 1 as regards to how satisfied people are
with their housing. Migrants are more likely to like their place of residence –
89.6% of those from Rīga, 85.3% of those from other cities, and just 78.3% of
those from rural areas. The views among different groups of migrants as to
whether they like their home in Zone 2 are different than in Zone 1. In this
zone, the migrants from Rīga are least likely to like their home (just 66.2%,
as compared to 86.9% in Zone 1), while 74.2% of those from other areas are
satisfied with their place of residence.
The model for the peri-urban territory of Rīga which was established under
this study made it possible for the author to revaluate the existing theoretical
models and improve them by including not just the directions, but also the
numbers of migration. Rural territories in Zone 1 and Zone 2 differ in that
the number of migrants in Zone 1 was 3.5 times larger than in Zone 2. 74.2%
of all migrants in the rural territory of Zone 1 came from Rīga, while the
proportion of migrants from Rīga in the rural territory of Zone 2 was no
more than 40.0%. Substantially fewer people have migrated to the peri-urban
zone from other parts of Latvia (14.6%), when compared to the proportion
of flows to the rural territory of Zone 2 (47.6%).
The research conducted leads to the conclusion that the migrants from
Rīga dominate the process in the peri-urban territory of Rīga, particularly
in Zone 1, with the proportion of such migrants representing nearly threequarters of all migrants (74.2%). Elements of the endogenous model of rural
development can be seen here, yet the author believes that the large number
and proportion of incoming migrants from Rīga is indicative of the fact that
changes in the peri-urban territory of Rīga are mostly due to expansion of
the city, as opposed to the focus on rural development (the socioeconomic
development of rural territories).
In the rural territories that are in the zones of influence of cities, a new community model is emerging. This model is based on four basic groups – locals,
migrants from Rīga, migrants from other cities, and migrants from other
rural territories. However there are also different values, needs and lifestyles
which lead to the transformation of the territory in line with the interests of
the relevant groups.
In addition to the quantitative indicators, the author conducted interviews as
a qualitative research method to obtain information about the views of local
residents about changes which are occurring in the peri-urban territory. There were differences in this regard between the urban and the rural residents:
- In both groups there were people in the rural territories which are influenced by cities who had positive and negative views about the periurban development process;
71
- Urban residents spoke positively about the incoming of new residents in
the territories, because private houses are built, there are fewer differences
between cities and rural areas, the arrival of urbanites helps to develop
rural territories, as a result of these factors, the territories are developing
more swiftly. Asked about the negative factors, the urban residents refer
to a lack of jobs which turns suburban territories into “bedroom communities”. They also said that the natural environment in the territories is
being destroyed, and claimed that rural areas are turned into cities;
- Rural residents had a slightly different view as to what was happening
in the peri-urban zones. The most positive elements, according to such
respondents, included the fact that the latest technologies can be used and
that there is a better chance to attract investors. In comparison to the
urban residents, however, they were more critical about the processes
in the peri-urban area. Asked about the main negative factors, the rural
respondents spoke of the use of farmland for construction, overpopulation
in these territories and an insufficiently sustainable approach toward the
environment and its resources. Some residents said that the construction
of housing estates in the interests of migrants causes harm to the local
residents.
11. The results of the dissertation emphasise the need for ongoing research at the
level of populated areas insofar as the views of different groups of residents
are concerned, also making comparisons with similar processes in other
Eastern European countries. The influence of cities must be studied further,
evaluating the everyday mobility directions and other functional links. The
previous studies have emphasised the process of suburbanisation, but so far
paying comparatively little attention to the elements of counter-urbanisation
and peri-urban development.
72
IZMANTOTĀ LITERATŪRA / REFERENCES
Atkinson A. (1999) Principles and Components of a Strategic EPM process relevant to the periurban interface (PUI), Strategic environmental planning and management for the peri-urban
interface research project [tiešsaiste]. University College London. 30 p. [Skatīts 5.04.2010].
Pieejams: http://eprints.ucl.ac.uk/39/1/DPU_PUI_Atkinson.pdf
Bocz G.A., Nilsson C., Pinzke S. (2008) Periurbanity – a New Classification Model, Rural
Futures: Dreams, Dilemmas, Dangers [tiešsaiste]. Compilation. University of Plymouth,
UK. [Skatīts 02.02.2009]. Pieejams: www.ruralfuturesconference.org/.../Gyorgy%20
Angelkott%20Bocz.pdf
Buller H., Moriss C., Wright E. (2003) The Demography of Rural Areas: a literature rewiew
[tiešsaiste]. Research Report to DEFRA. University of Gloucestershire. [Skatīts 10.02.2006.].
Pieejams: http://www.defra.gov.uk
Caruso G. et al. (2001), Peri-urbanisation: the situation in Europe – A bibliographical note and
survey of studies in the Netherlands, Belgium, Great Britain, Germany, Italy and the Nordic
countries, Report prepared for the Délégation à l’Aménagement du Territoire et à l’Action
Régionale (DATAR), Ministère de l’Aménagement du Territoire et de l’Environnement,
France, 147 p.
Cavailhes J., Peeters D., Sekeris E., Thisse J. (2004) The Periurban City: why to Live Between the
Suburbs and the Countryside. Regional Science and Urban Economics, Vol.34, p.681-703.
Chromy P., Jančak V. (2006) Man – Society – Landscape: The Geographical Plurality of the
Countryside. In: Countryside-our world. Sbornik abstraktu z mezinarodni vedecke
konference, Česky Krumlov. p. 38-39
Demogrāfisko terminu skaidrojošā vārdnīca. Latviešu un angļu valodā. LZA akad.; P.Zvidriņa
redakcijā. Rīga: LU, 2001. 130 lpp.
Eglīte P., Markausa I., Ivbulis B., Gņedovska I., Zariņa I.B. (1977) Demogrāfiskā situācija
Latvijas laukos un iekšējā migrācija 90.-to gadu pirmajā pusē. No: Apcerējums par Latvijas
iedzīvotājiem, LZA Ekonomikas institūts, Nr. 1, 82 lpp.
Errington A. (1994) The Peri-urban Fringe: Europes Forgotten Rural Areas. Journal of Rural
Studies, Vol.10, p.367-375.
Esposti R., Sotte F. (1999) Territorial heterogeneity, institutional structure and rural
development. An evolutionary interpretation of the Italian experience. Growth and
Change, Vol.33, Issue 1, p.3-41.
Ford T. (1999) Understanding Population Growth in the Peri-Urban Region. International
Journal of Population Geography, Vol.5, p.297-311.
Foulkes M., Newbold B. (2008) Using Alternative Data Sources to Study Rural Migration:
Examples from Illinois. Population, Space and Place, Vol.14, p.177-188.
Giddens A. (1984) The Constitution of Society. Cambridge: Policy Press. XXXVII+402 pp.
Gilbert A. (1982) Rural Theory: the Grounding of Rural Sociology. Rural Sociology, Vol. 47,
p. 609-633.
Grīne I. (2009) Lauku iedzīvotāju un apdzīvojuma telpiskās struktūras izmaiņas pēc Otrā
pasaules kara (Cēsu rajona teritorijas): promocijas darba kopsavilkums. Rīga. 79 lpp.
Halfacree K. (2006a) From Dropping out to Leading on? British Counter-cultural Back-to-the
Land in a Changing Rurality. Progress in Human Geography, Vol. 30, No.3, p. 309-336.
73
Halfacree K. (2006b) Rural space: Constructing a three fold architecture. In: Handbook of Rural
Studies. P.Cloke. T.Marsden and P.H. Mooney (eds). London: Sage Publications, p. 44-62.
Harvey D. (1989) The urban experience. Oxford: Basil Blackwell. XI+293 p.
Herington, J. (1984) The Outer City. Harper and Row, London.
Hoggart K. (2005a) City Hinterlands in European Space. In: The City`s Hinterland: Dinamism
and Divergence in Europe`s Peri-Urban Territories. K.Hoggart (ed). Aldershot: Ashgate,
p. 1-18.
Hoggart K. (2005b) Convergence and Divergence in European City Hinterlands: A CrossNational Comparison. In: The City`s Hinterland: Dynamism and Divergence in Europe`s
Peri-Urban Territories. K. Hoggart (ed.). Aldershot: Ashgate, p. 155-169.
Hornis W., Eck van J.R. (2008) A tipology of peri-urban areas in the Netherlands Tijdschrift
voor Economishe en Sociale Geografie, Vol.99, No.5, p.619-628.
Iaquinta D.L., Drescher A.W. (2000) Defining periurban: Understanding Rural-Urban
Linkages and Their Connection to Institutional Contexts. Land Reform Land Settlement
and Cooperatives, Vol.2000, Issue 2, p. 8-26.
Jankevics J. (2000) Change in the population of Latvia due to migration – Procesy I formy
ruchlinvosci, przestrzennej ludnosci ro okresie przemian ustrojovych. Torun Universitet
Mizolaja Kaperniska, pp. 20-23.
Knappe E., Krauklis A. (1998) Der Wandel des ländlichen Raumes in Lettland. EUROPA
REGIONAL. – Zeitschrift des Instituts für Landerkunde Leipzig, H. 2, pp. 18-25
Korf B., Oughton E. (2006) Rethinking the European Countryside – can we Learn from the
South? Journal of Rural Studies, Vol. 22, p.278-289.
Krišjāne Z., Bauls A. (2007) Migrācijas plūsmu reģionālās iezīmes Latvijā. No: Paaudžu
nomaiņa un migrācija Latvijā. Zinātniski pētnieciskie raksti Nr.4(15). Red. P.Zvidriņš,
130.-143. lpp.
Krišjāne Z., Bērziņš M. (2009) Commuting and the Deconcentration of the Post-Socialist Urban
Population: The Case of the Riga Agglomeration. Folia Geographica, No.14, p.56-74.
Krūzmētra M., Rivža B. (2001) Labour market in Latvia from gender approache. No: Vadības
zinātnes attīstība Latvijā: mūsdienās un nākotnē. Rīga: LU, 85.-95.lpp.
Kūle L. (2008) Concepts of Rurality and Urbanity as Analytical Categories in Multidimensional
Rresearch. Proceedings of the Latvian Academy of Sciences, Vol.62, Nr.1/2., p.9-17.
Kūle L. (2009) Rural Place Identity Reproduced by the Riga Hinterland Spatial Planning. Folia
Geographica, No.14, p.38-55.
Lowe Ph., Murdoch J., Ward N. (1995) Networks in Rural Development: Beyond Exogenous
and Endogenous Models. In: Beyond Modernization: the Impact of Endogenous Rural
Development. J.D. van der Ploeg and G. Van Dijk (eds). Assen: Van Gorcum, p.87-106.
Mahon M. (2007) New Population; Shifting Expectations: the changing experience of Irish
rural space and place. Journal of Rural Studies, Vol. 23, p.345-356.
Markausa M.I. (2001) Migrācija. No: Dzīves apstākļi Latvijā 1999.gadā. E. Vaskis (red.). Rīga:
Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde, 43.-58.lpp.
Melluma A., Rivza B., Rivza P. (1996) The Analysis and Selection of Socio-Economical
Characteristic Indicators for Rural Communities. Latvijas Lauksaimniecības Universitātes
Raksti. Jelgava, LLU, Nr. 7. 109-119 lpp.
Mortimore, M., Wilson, J. (1965) Land and People in the Kano Close-Settled Zone, Occasional
Paper No. 1, Department of Geography, Zaria: Ahmadu Bello University.
74
Pahl R. (1966) The rural-urban continuum. Sociologia Ruralis, Vol.6, No.3/4, p. 299-329.
Penēze Z. (2009) Latvijas lauku ainavas izmaiņas 20. un 21. gadsimtā: cēloņi, procesi un
tendences: promocijas darbs. Rīga. 255 lpp.
Penēze Z., Nikodemus O., Krūze I. (2009) Izmaiņas Latvijas lauku ainavā 20. un 21. gadsimtā.
Latvijas Universitātes Raksti, 724.sēj.: Zemes un vides zinātnes, 168.-183.lpp.
Periurbanisation – a phenomen on the rise throughout Europe [tiešsaiste]. NEWRUR research
Project 2001-2004. [Skatīts 10.05.2011.].
Pieejams: http://newrur.grenoble.cemagref.fr/newrur_cd/doc_pdf/p0etape1com_gb.pdf
Rasnača L. (2011) Darba tirgus attiecības Latvijas mazajās pilsētās un laukos. Promocijas darba
kopsavilkums. Rīga, LU. 80 lpp.
Rivža B. (2000) Nodarbinātības jaunā struktūra laukos. Latvijas Lauksaimniecības Universitātes
Raksti. Jelgava, LLU, Nr. 2, 94.-96.lpp.
Saraceno, E. (1994) Recent trends in rural development and their conceptualisation. Journal of
Rural Studies, 10, 321–330.
Strīķis V. (2007) Social capitals in farms of Zemgale. In: Proceedings of the Internationa
Scientific conference Economic Science for Rueal Development Nr. 13. Jelgava. p. 124-129
Šūmane S. (2010) Lauku inovācija: jaunu attīstības prakšu veidošana. Bioloģiskās lauksaimniecības piemērs. Promocijas darbs. Rīga. 202.lpp.
Territory matters for competitivness and cohesion [tiešsaiste] (2006). Facets of regional diversity
and potentials in Europe. ESPON Synthesis Report III, results by 28 November 2006,
Bruxelles. Evidence from the ESPON 2006 Programme. [Skatīts 10.05.2011.]. Pieejams:
www.espon.eu/export/sites/.../peter-mehlbye_presentation_28-11-2006.pdf
The Cork Declaration – A living countryside (1996) The European Conference on Rural
Development, Cork, Ireland from 7th to 9th November, 1996. [tiešsaiste] [skatīts
15.03.2010]. Pieejams: http://ec.europa.eu/agriculture/rur/cork_en.htm
Tisenkopfs T. (1998) Identitāte un rūralitāte. No: Māja. LU, 102.-107. lpp.
Tisenkopfs T. (1999) Rurality as a Created Field: Towards an Integrated Rural Development in
Latvia? Sociologia Ruralis, Vol. 39, No 3.
Zobena A. (1999) Organic farming in the Baltic countries: social aspects of development. In:
Social Aspects of Sustainable Agriculture: Experience in Nordic and Baltic Countries.
LUA, Jelgava. p. 156-177
Каспаровица М., Зиверте В. (1984) Взаимосвязь городских поселений республики с
перспективным строительством сельпоселков пригородных хозяиств. Раионная
планировка и градостроительство в Латвийской ССР. Рига, 1984. 65-80 стр.

Similar documents

Brīnumainā pasaule: simboliskās pārvērtības jūgendstilā A strange

Brīnumainā pasaule: simboliskās pārvērtības jūgendstilā A strange dabas mantojuma sarakstā, atzīstot tā īpašo nozīmi un universālo vērtību, ko veido jūgendstila arhitektūras objektu daudzums, neparastā koncentrācija un mākslinieciskā kvalitāte. Rīga lepojas ar sa...

More information

Promocijas darba kopsavilkums: Zemes konsolidācija Latvijā = Land

Promocijas darba kopsavilkums: Zemes konsolidācija Latvijā = Land 1. Dr. oec. Irina Pilvere – promocijas padomes eksperte, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes profesore. 2. Dr. oec. Armands Auziņš – Rīgas Tehnis...

More information